Mīlestība ir skaits zied, kuru es varu arī neaizskart,
Bet kura smarža tik un tā padara dārzu par burvīgu vietu.

Vismīļākā lūgšana Dievam ir mīlestība.

Varavīksnei ir septiņas krāsas,
Bet mīlestībai septiņdesmit septiņas.

Kad mīlestība tevi aicina,
Tad seko tai,
Kaut arī ceļš ir grūts un stāvs.
Un, kad tās spārni tevi apskauj,
Tad ļaujies tai,
kaut arī to spalvās slēptais asmens var ievainot tevi.
Un, kad tā runā uz tevi, tad tici tai,
kaut arī tās balss var sagraut tavus sapņus,
kā ziemeļvējš noposta dārzu.

Mīlestība un saule uzaust, kad to laiks pienācis.

Mīlestība ir spēcīga kā zibens,
bet trāpa bez pērkona,
un paši stiprākie tās spērieni ir patīkami

Mīla zaudē savu skaitumu,
Kad to atstāj godīgums.

Turiet acis vaļā pirms kāzām un pusatvērtas pēc tam.

Aiz gaismas mirdz zieds,
Aiz saules pukst sirds,
Pa pasauli mūžam lido mīlestība.

Pavasara gaisma.
Vienā mirklī iemīlējos
Putnu spārnos.

Pirmā mīlestība nav ne visdziļākā, ne arī vispatiesākā,
Bet no tās visgrūtāk aiziet, jo, kad no tās aiziet, aiziet no savas pagātnes…

Kad mīli,
Tu atklāj sevī tādu bagātību,
Tik daudz liega maiguma;
Pat šķiet neticami,
Ka tu tā spēj mīlēt.

Kas izdomāja puķes?
Laime
Kas izdomāja smaržu?
Mīla.

Mīlēt tevi kā sevi pašu nozīmē dzirdēt tevi,
Kā es gribētu tikt sadzirdēt, un saprast tevi,
Kā es ilgojos tikt saprasts.

Es vēl dzīvoju,
Jo tu domā par mani.

Un mīlestība tev sāpēs un dzīs,
Degs, sadegs, kļūs sudrabā salta
Un tik un tā pazudīs.

Tad apstājas laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi –
Tam nebija nozīmes.
Un nebira ziedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais –
Ka mīlestība neprot skaitīt.

Labāk skumt un mīlēt
Nekā dzīvot bez mīlestības.

Mīlestība ir gaidītās debess atspulgs uz zemes.

Dzīve gūst savu bagātību no pasaules,
bet nozīmi no mīlas.