Ir tik vienkārši - vienkārši zināt,
ka šai pasaulei piederi Tu,
līdzās esi un smaidi un mīli
un sniedz glāstu ar skatienu -
savam slieksnim un padebesim,
smilgai trauslajai vējā kas trīs,
un ikvienam, kam līdzās Tu esi
dāvā gaismu, kas ceļā Tev stīdz.

Gadsimti cauri gadsimtiem kliedz
bez mīlestības nedzīvojiet

Dzīvojiet vasarā arī ziemā
mīliet mīliet mīliet

Mīliet sevi sāpi un asaras
arī no skarbākās pasakas

Mīliet visu ko radījis Dievs
nekas šajā pasaule nav lieks

Ja sevi nevariet mīlēt
kā tad pasauli iemīlēt

Dzīvojiet vasarā arī ziemā
mīliet, mīliet, mīliet...

Kad tevi mīlu, pat zvirbuļus mīlu,
jo saprotu:zvirbuļiem jāčiepst,
lai nebūtu klusums, kad klusējam mēs.

Kad tevi mīlu,pat lietavas mīlu,
jo saprotu: pasaulē siltuma pietiek,
un labi, ja reizēm ir vēss.

Kad tevi mīlu, pat akačus mīlu,
jo sausā laikā grāvjos nav ūdens
un purvos nāk brieži dzert.

Kad tevi mīlu,pat kaķus es ciešu,
jo saprotu: pasaulē kādam pa naktīm
ir jādodas peles ķert.

Kad tevi mīlu, šķiet:ne par matu
nav alksnis sliktāks kā palmas
vai cipreses zars.

Kad tevi mīlu,kad tevi mīlu,-
pat dzīvot šai pasaulē var!

Neaizmirstiet teikto
Vards ka putns izlidos-nenoķersi.
Tad sakiet viens otram tikai sirsnigos
siltus vardus pilnus milestiba.

Es vārdus izkaisīju vējā.
Tad attapos un pakaļ skrēju.
Bet velti-visu nokavēju.
Nu tagad lido tie kā putni barā.
Vai ieķersies tie kādā zarā,
to pateikt nav vairs manā varā.

Tur bija vārdi visvisādi,
nu grūti pateikt vairs,pat kādi,
bij daži sekli tā kā peļķes,
bij diemžēl arī smagi,asi.

Nu ko tu tagad vairs man prasi?
Varbūt tu kādu no tiem dzirdi?
Kāds varbūt aizķēries tev sirdī?

Ar mīlestību rītos celies,
Ar mīlestību gulēt ej,
Ar mīlestību bēdai preti,
Ar mīlestību priekam smej.

Ar mīlestību mīļi čukstēt,
Ar mīlestību skaļi kliegt,
Ar mīlestību izšķiroties
Vēl pateicībā roku sniegt.

Un kas tad ir bez mīlestības?
Bez mīlestības akmens kliedz,
Kad silta,mīļa vārda vietā
Tu otram akmeni šo sniedz.

Ar mīlestību vārdus lasi
Un uzdziedi vēl vārdus šos,
Un tici,mīlā kāds pat sirdi
Kā pašu dārgāko tev dos.

Jel piedod man,ja mīlestība
Tev reizēm bijusi ir slogs!
Zem ikdienības jumta slīpā ,
Jau pagurusi ,gaisma plok.
Tiek citiem mani labie vārdi
Un mirdzums ,svētku drānās posts,
Caur tavu sirdi bēdu pārtin
Nakts biezos tumsas kamolos.
Par to,ka laime savedusi
Tik tuvu,tuvu kopā mūs,
Pie tava pleca raudu klusi,
Lai smagā diena viegla kļūst.

Tas mirklis nezudīs ,
kad tu man dāvināji
Ne sauli,pasauli,
Bet sīku rudzupuķi,vējos ziedētāju.
Bij laikam rudens,
Birzis dzeltensārto rožu krāsā,
Un upes meldriem pāri
Putnu aiziešanas ilgas klājās.
Es tagad atmiņām ar vieglu roku māju,
tās,projām aiziedamas,tomēr neaizies.
Vairs nezinu,kas mīlestība ir,
Vai vējš ,kas šalko pavasara bērzos,
Vai rudens miglā noplūkts sīciņš rudzupuķes zieds,
var būt,ka mirklis vien,
Kad garām pagājis mums Dievs.

Kā es gaidīju vārdus neizsacītos,
kā es gaidīju,gaidīju tos,
kā es mīļajās acīs tos
jau pirms laika izlasīt mācījos!
Man toreiz šķita,ka vārdi ir zīmogi,
mūža atzīšanās un liecība.
Kad lūpās zilbes atkal tu izmoki,
sāp vārdu zelta seguma niecība.
Lūdzos: nerunā,nesoli,nesaki!
Varbūt,vēl neizteikts,glabājas svētums.
Vārdos šķiramies,kļūdami svešāki,
kur lai es lieku tos nodeldētus?
Žēl ir visa,ko nenoklusējam,
žēl ir visa,ko pazaudējam,
nosaucām vārdā,palaidam vējā.

Tikai akmens neiemīlās zvaigznēs,
Un,ja iemīlas -
Viņš klusēt prot:
Neteikdams,
Kam vējš lai sveikas aiznes,
Paslepus
Kad sirds sāk asiņot.
Ja man akmens
Būtu tēvs un māte,
Tad es jūtu,
Ka es prastu drīz
Sirdī sadziedēt
Ikvienu vāti,
Nemeklēdams
Sauli debesīs.
Bet kamēr
Es tāds pats kā citi,
Kurus sirds
Kā pali trauc un nes,
Tikmēr daudzkārt
Būšu ceļos kritis
Gaismas lūgdamies
Un laimes es.

Es redzēju šorīt, kā debesīs zilās
Virs galvas balts eņģelis aizlidoja,
Es redzēju šorīt, kā sudraba zvaigzne
Pa debesu malu prom aizripoja.
Es sajutu eņģeļu elpu aiz rūtīm,
Ko sudraba ziediem bij` aizklājis vējš,
Es sajutu mieru sev guļam uz krūtīm,
Šī diena ir sākums un nedienu gals.
Es redzēju eņģeli baltu virs galvas,
Es redzēju sudraba zvaigzni, kas krīt,
Es sajutu mieru sev guļam uz krūtīm,
Es mīlu to dienu, kas uzausīs rīt.
Es redzēju šorīt, kā pārvērtās koki,
Tos agri no rīta bij^ apklājusi rasa,
Es redzēju šorīt, kā pārvērtās ļaudis,
Ik seju bij` rotājis zudušais prieks.
Es sajutu eņģeļu elpu aiz rūtīm,
Tas svētītu mieru ir atnesis mums,
Un maigi tas elpo no salauztām krūtīm,
Šo rītu par piemiņu dāvinot jums.

Varbūt es atnākšu rīt
tik burvju vārdus pasacīt

Zinu gaidīsi mani Tu
Vienalga kāda atnākšu

Vai balta kleita vai melna
Mani pieņemsi Tu

Jo mīla spēcīgāka par visu
Pat pār krāšņāko saulrietu

Zini es tomēr atnākšu rīt
Tev burvju vārdus pasacīt

Jau ceļmalā lapkritis zied
Man jāpaspēj līdz Tevīm tikt

Mīlestība gaistošā un vieglā,
Mīlestība valdzinošā, sūrā.
Tajā kalni, ceļu grambas, lejas...
Un visdziļākā ir mīlestības jūra.

Mīlestība - jūtu meklēšana -
Bieži atnāk klusa, nezināma.
Mīlestība - jūtu saudzēšana,
Ceļu ceļos neizdibināma.

Reizēm sabangota tumšām krācēm,
Reizēm klusa, mierīga un rāma.
Neaizsniedzama un ļoti tāla.
Mīlestība - jūras viļņu drāma.

Arī sapņu ledus reiz pārklājas ar rūsu,
Un sāpju ledus - laika soļos kūst.
No likteņa mums ciešanas ir dotas,
Lai mūsu jūtas taptu apskaidrotas,
Lai mūsu acis tālāk saredzētu,
Lai dzīves būtību gars dziļāk izprast spētu.
Tas mūsu dvēselei sien spārnus vaļā,
Liek atjēgties mums dzīves burzmā skaļā
Un paceļ mūs pār dzīves niekiem pāri
Uz aizmūžiem un bezgalības āri.
Vakarā, pielietā sveču gaismu,
Es rakstu Tev vēstuli, skaistu un maigu,
Tajā stāstīts par jūtām, kas manī mīt,
Tā var Tev, kas nepateikts, pasacīt.....
Brīžos, kad dvēsele sāpēs tvīkst
Un nogurst zem dzīves svara,
Ikvienam kāds ir vajadzīgs,
Kam visu pasacīt varam -
Tāds, kas sapratīs Tevi,
Kam vari uzticēt sevi.

Ceļš, kas aizved pie Tevis,
neliekas tāls, ne grūts.
Aiza tur melna,
upe tur balta šalc-
pārlēkšu to - pie Tevis kļūt.
Ceļš, kas aizved pie Tevis,
liekas tik īss, tik skaists-
pat mākoni noraut-
tīrais nieks.
Bēda, zem akmens palikta, gaist.
Ceļš, kas aizved pie Tevis,
liekas tik tuvs,
ja gaida kāds.
Uguns ja vēl pavardā gail-
nav ne vētras, ne puteņa bail.

Nav tādu grūtību, ko mīlestība nevarētu uzvarēt,
Nav tādu slimību, ko mīlestība nedziedinātu,
Nav tādu upju, ko mīlestība nepārpeldētu,
Nav tādu mūru, ko mīlestība nevarētu sagraut,
Nav tādu grēku, ko mīlestība nevarētu piedot.
Nav nozīmes tam,
Cik lielas ir briesmas,
Cik bezcerīgas ir izredzes,
Cik samezglojies strīds,
Cik liela ir kļūda.
Pietiekama mīlestības izpratne
Neņems to visu vērā.
Ja tikai Tu spēsi mīlēt -
Tu būsi vislaimīgākā būtne šajā pasaulē.

Es Tev dāvināšu baltu dienu,
Tā mums abiem kopā piederēs,
Un starp parastajām būs kā bite
Rūgti smaržojošās pienenēs.
Rīts ar baltu pamošanos atnāks,
Rīts kā stārķis baltām kājām nāks,
Un no Tavām acīm diena-bite
Tā kā medu silti miegu vāks.
Brokastīs Tev došu baltu maizi,
Pasakas būs maizei jauktas klāt,
Un starp balto ūdensrožu vītnēm
Galds kā karaļpilī būs Tev klāts.
Es pa baltu ceļu iešu Tevi meklēt,
pretī rūķis baltu bārdu nāks:
\"Ko Tu, jocīgais, uz ceļa meklē?
Tava meitene ir pasakā\".
Es Tev dāvināšu baltu dienu,
Eā mums abiem kopā piederēs,
Un starp parastajām būs kā bite
Rūgti smaržojošās pienenēs.

Vienīgi klusumā varu
Atrast no jauna sevi,
Vienīgi klusumā varu
Starp sapni un nomodu būt:
Pačukstēt lūgumu vējam,
Uz vaiga lai noskūpsta Tevi;
Putnu skrējienu vērot,
Kas mākoņu lielceļos zūd.
Vienīgi klusumā varu
Izjust saknes un ziedus,
Akmeni izjust un lāsi,
Zemi kas padzirdīt krīt.
Vienīgi klusumā dziļā ,
Dvēselei apbrīnā drebot,
Izdodas zirnekļa tīklā
Mūžību sagūstīt.

Mēs satikāmies dzīvē simtām reižu,
Sev melodami-esam nejaušībā satikušies mēs.
Tie paši ceļi un tie paši kalni,
Un baltā sniega gaisma kalnu virsotnēs.
Tu manu prieku auklēji sev plaukstās,
Es tavai bēdai liku savu dziesmu klāt,
Tad lūdzu sapnim,lai tas māca tevi
Līdz kalnu smailēm domās aizstaigāt.
Mēs satikāmies dzīvē simtām reižu
Un laikam atkal satiksimies rīt,
Krīt ciklamenās sniegi,
Krīt un pārvēršās par ziediem ,
Un pašā ziemas vidū atnāk
Ābeļziedu rīts.

Mēs savu mīlestību ierunājam:
Es iemīlējos tavos teikumos,
Tu manos atteikumos ieķēries kā dadzis,
Un sākās vārdu aizraujošās spēles
Un izlikšanās spožie karnevāli,
Kad uguns paslēpta aiz maskas blāvās,
Kad meklē spīts ,kā iedzelt sāpīgāk,
Lai sirdī uzplaukušais novīstu uz mēles,
Bet balsī nāvētais lai sirdī zaļo dzīvs.
Mēs savu mīlestību aizrunājam prom:
Tā upju straumes plostus aiznes prom,
Tā bērzi vējos lapas aizšūpo ,
Tā sniegi mājupceļu aizputina.
Bij vārdi stiprāki par mums,-
Kas,šķitās ,jokus dzina,
Tie sen jau zināja,
Ko nogalina.

Lai vēl vienai dienai līst saule pār malām,
No paša rīta kā medus līp skropstās,-
Jau jūra ir dzestra,jau vasara galā.
Šo īso dienu vēl svinēsim kopā!
Kādēļ tikties mēs protam,
Bet neprotam šķirties-
Viss skaistums tikšanās stundai,
Bet šķiršanās brīdim nekā.
Kādēļ,caur tumsu un tukšumu nirstot,
Paši apzogam sevi-lai mazāk sāp?
Nāc,no šīs kāpas,no priedes uz liedagu iesim,
Pār basajām kājām aizzusēs smiltis.
Ieklausies -kādu labu un klusu dziesmu
Dzied smilšu pulksteņa sausā,plūstošā smilts.
Lai vēl vienai stundai līst saule pār malām,
Lai kā medus tā salīp mums skropstās,-
Jau jūra ir dzestra,jau vasara galā.