Es vēlētos tavas acis,
Kas nepazīst dusmas un naida,
Bet klaji un uzticīgi
Tik saulei uz ziedonim smaida.

Es vēlētos tavas lūpas,
Kas nepazīst melu un lāsta,
Bet runā tik mīļus vārdus
Un patiesību vien stāsta.
Es vēlētos tavu sirdi,
Ko dzīve nav guvusi ķīlā,
No ciešanām brīva un sāpēm
Kas pukst tikai skaidrākā mīlā.

Saule riet un rietēdama
Osim zelta jostu kar.
Sargiet mīlu! Mīla trausla,
Viņa viegli salūzt var.

Liecas dardedze pār jūru,
Liegsim pirkstiem viņus skar.
Ticiet mīlai! Mīla stipra –
Bēdu kalnu pacelt var.

Nav lielāka prieka
Par tavu prieku.
Savu sirdi tavam priekam
Pie kājām lieku. (Andrejs Balodis)

Mūsu pasaule – rožu lapene,
Un tauriņi – mūsu viesi.
Mūsu mūziķi – lakstīgalas.
Kad nav vairs ne rožu, ne lapu,
Zvaigznes tad ir manas rozes un tavi mati – mans mežs.

Mīlas rokā ir divi svari:
Zemes un debesu.
Tie katru dienu viens otro mēru.
Gan mīla, gan naidā zvēro,
Viens otru saldināt, sāpinot,
Viens otru kāpinot
Pāri pār cilvēka iespēju.

Mīlestībai vārdu nav.
Viss, ko mēs runājam,
Ir tikai satraukums.

Vakarā mīla man acis slēdz,
Rītā uz darbu ceļ mani mīla,
Katru manu soli pavada mīla,
Visu es daru tāpēc tik vien,
Ka es mīlu un mīlēta tieku.

Savas rokas manās klusi liec,
Paskaties un saki man ko maigu.
Mīla ir kā tvanīgs ievas zieds:
Krāšņi mirdz tas tikai īsu laiku.

Es nesaku, ka tevi mīlu,
Tu tikai vajadzīga man kā gaiss…

Cik tevi mīlu, tikai sapnis zina,
Tas visos dārzos tevim ziedus šķin.
Tas arī teic man, ka tu mīlot mani.

Es mīlu tevi
Kā vilnis jūrmalu,
Kā ziediņš smaržu,
Kā mēness nakti mīl,
Kā rudens sauli.

Es mīlu tevi tā,
Kā vārds mīl ausis,
Kā stars mīl aci,
Kā puksties tavu sirdi mīl –
Es mīlu tevi.

Cik viegli dzīvot ir, kad apzinos:
Ka esi tu!
Kā akmens smagums nokrīt dziļumos.

Cik skaista esi tu un cik tu laba!
Tavs skaitums mani mierina ikdien.
Vai mani vien?
Man šķiet, ka sevi mierina ij pati daba
Ar tavu skaistumu tik vien.

Cik zema tā sirds, kas nepazīst mīlas,
Kas nespēj no mīlas reibt!
Ja nemīli tu, kā gan vērtēt vari
Žilbinošo sauli un mēness mirdzumu kluso?

Nu vai nav brīnums – mēs,
Kas bijām divi, tagad tikai viens,
Viens vienīgs viens.
Līdz šim es domāju, tik divu trauku saturs
Var kopā salieties un kļūt kā viens,
Nu zinu: divas būtnes ar tā var
Kā dzīvsudrabs, kā ūdens kopā saplūst.

Vēja bites
Martā san.
Krīt gaisā lāse
Uz rokas man.
Zied ciklamena
Uz palodzes
Tu mīli puķes –
Kā tevi es.

Ja es runātu cilvēku un eņģeļu mēlēm
Un man nebūtu mīlestības,
tad es būtu skanošs varš un šķindošs zvārgulis.

Ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus,
un ja man būtu pilnīga ticība,
ka varētu kalnus pārcelt,
bet nebūtu mīlestības,
tad es neesmu nekas.

Mīlestība ir lēnprātīga,
Mīlestība ir laipna, tā neskauž,
Mīlestība nelielās,
Tā nav uzpūtīga.

Mīlestība neizturas piedauzīgi,
tā nemeklē savu labumu,
tā neskaistas,
tā nepiemin ļaunu.

Mīlestība nepriecājas par netaisnību,
bet priecājas par patiesību.