Es skūpstu Tavas rokas -
Tās darbā neapkūst.
Es skūpstu Tavu pieri -
Tev domas gaišas kļūst.
Es skūpstu Tavas acis -
Un ļaunu neredz tās.
Es skūpstu Tavas lūpas -
Tās sārtas iedegas.
Tu uzziedi kā puķe -
Aiz mīlas reibstu es.
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.

Mīlestībai nav laika mēra.
Tā dīgst un zied
Un nogatavojas vienlaicīgi -
Vienā skaistā stundā.

Mīlestība divreiz naetnāk,
Mīlestība mūžā ir tik viena,
Tā kā tava zārka smagais vāks,
Tā kā tava piedzimšanas diena

Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt,
Mīlestība tā kā zibens nāk -
Atnāk, balta uzliesmo un nosit.

Saulīte bradā
Kailām kājiņām
Pa upēm, pa ezeriem
Pa ceļa dūkstēm, -
Sudrabu šļaksta
Smiedamies gaisā -
Div zelta lāsītes
Tev tika acīs.

Pie tevis agri rītā esmu,
Pie tevis vēlu vakarā,
Pie tevis glaužos saldos sapņos,
Pie tevis jūtos nomodā.
Tu mīti manā karstā elpā,
Ikkatrā dvašas vilcienā -
No tevis viss ap mani telpā
Skan simkārtīgā atbalsā.

Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds
un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas!

Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību,
nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt...

Bet paliec pavisam
Uz manām lūpām
Kā salda un mūžīga buča
Klau paliec pavisam
Uz spilvena mana
Kā viegla bet mūžīga smarža.

Kad manas rokas tevi skāva,
Tad nojaudu, - tas nebij māns
Jo visu manim sajust ļāva
Tavs apģērbs vaļīgs, viegls un plāns.

Pats nejauši tas risa vaļā,
Kad, kopā saķērišies, mēs
No sola kritām zālē zaļā,
Kur vieglums smaržains bij un vēss.

Kur bēgšu no tevis,
Tu visur man klātu,
Tavs skats, tava elpa
Man mulsina prātu.

Kā rīta skaņa
Aiz durvīm tu gaidi,
Aiz visām puķēm
Tu slēpies un smaidi.

Vēl nav dzimis
zemes virsū cilvēks,
kas nedos visu savu
mūža laimi
par dzīves pavasara skaisto puķi -
mīlestību

Mirkli paskatīsimies
viens otram acīs,
un, kaut nebūs ne čuksta,
mēs viens otram
kaut ko būsim sacījuši -
dvēseles
bez vārdiem pukst.

Mīlestībā vārdu nav.
Viss ko mēs runājam, ir tikai satraukums.

Laime ir spēja mīlēt.

Kas mīlestības dēļ dara, tas negrēko.

Par tavām enģeļa acīm,
Pat domāt vien ir grēks.
Taču nepārkāpt man to
Vistīrākais neprāts.

Es zinu, ka enģelim jālido,
Bet gribu es lidot tev līdz
Būt neliela daļa no tevis,
Un atdot it visu no sevis.

Mūsu vārdi un maigie skatieni,
Saldi indīgie kodieni.
Kad savijas rokas un augumi,
Par liesmu pārtop ik pieskāriens.

Tu ieliec sev kabatā akmeni,
Es spalvu no taviem spārniem,
Un diviem dažādiem prātiem
Lemts saplūst un satikties.

Būt tur kur saprāta robežas,
Just to kam robežu nav.
Tik dzīvot pēc principa viena,
Tāda, ka principu nav.

Nē, tā nav mīla, kas sev prieku lūdz.
Nē, nē, kas mīl, tas ir ar visu mierā-
Tas smiedams sevi katrā jūgā jūdz
Un nebaidās, lai rādās ceļš cik grūts,
Jo mīlas apskaidrībā viņam
Par laimi paša sāpes kļūst,
Un ,visu panesdams un spēdams,
Viņš savā ceļā nesalūzt.
Kas mīl, tas nevairās no sāpēm:
Tas droši viņām pretī iet,
Jo mīla apciemo mūs tāpēc
Lai dvēsele mums gaiši dzied
Ir tad,kad katram citam sķietas:
Tur asarām, ne laimei vietas.
Nē, nemīl tas, kas pēkšņā spītā
Prot aiziet lepns un aizvainots.
Kas mīl ,tam citāds tikums dots:
Tas visu aizmirst, visu piedod
Un, klusas gaismas apskaidrots,
Caur dienu birzi staigā dziedot.

Kad mīlas kausu tu pie lūpām liec,
Tad paskaties,cik zvaigžņu viņā laistās.
Tad paraugies - vai sirds ir tava it kā zieds,
Kas rasas pilns tiek lauzts?
Bezgala skaistas,vai zib tur sārtas guntiņas?
Ak,zini:tās asins lāses tavas!
Tikai tās un zvaigžņu mirdza mīlu dara svētu.
Kur neasiņo sirds,trūkst gaismas mūžīgās -
Svied mīlas kausu prom to - niecīgu un lētu.

Tā atnāk un paliek
Netverama, neuzminama.
Tā paliek pie tevis
Kā gāju putns, kas beidzot atradis ligzdu,
Kā zieds, pats Dievs ko iesējis agri no rīta
Un pēkšņi tā iemirdzas silti tev acīs
Ierasto slēptu asaru skropstās
Tad ieskanas tevī kā dziesma,
Dziesma, kurai tu visu mūžu meklēsi vārdus, -
MĪLESTĪBA.

Tā atnāk un paliek
Netverama, neuzminama.
Tā paliek pie tevis
Kā gāju putns, kas beidzot atradis ligzdu,
Kā zieds, pats Dievs ko iesējis agri no rīta
Un pēkšņi tā iemirdzas silti tev acīs
Ierasto slēptu asaru skropstās
Tad ieskanas tevī kā dziesma,
Dziesma, kurai tu visu mūžu meklēsi vārdus, -
Mīlestība