Acis sidrabbaltas, vaigi avenes, mati piena balti, lupas ugunsgrēks, rokas vīna stigas, kājas avota, gurni rīta rasa, gaita bezdievīga, elpa upes vējš, smiekli zelta lauki, dusmas - mūza mežs, dziesma saules riets, deja karuselis, skūpsti pavediens.

No siltiem vārdiem siltas jūtas dzimst,
Kūst ledus dvēselē, kas gadiem krājās.
No siltiem vārdiem asas sāpes rimst,
Un rodas sajūta, ka beidzot esi mājās.
No siltiem vārdiem ļaunie vārdi kusīs,
Tie siltās jūtās nevar patverties.
Kad ledus gabals sirdī beidzot kusīs,
Tad laimes putnam būs kur padzerties.
No siltiem vārdiem nevajaga bīties,
Jo siltu jūtu nevar būt par daudz.
Varbūt ir vērts tiem acīs palūkoties,
Varbūt, ka tos par mīlestību sauc.

MĪLESTĪBA.
Paņem mani pie rokas
Un aizved caur puteņu mirgu,
Paņem mani pie rokas
Kā savu meiteni pirmo,
Paņem mani pie rokas
Un -lai pār mums mūžība virmo,
Ak,tas jau nekas,vien sīkums,
Ka mati tev deniņos sirmo.
Paņem mani pie rokas
Kā princis pasaku feju,
Paņem mani pie rokas
Un lūdz uz visbaltāko deju,
Paņem mani pie rokas
Un iesim caur ziedpilnu leju,
Ak,tas jau nekas,vien sīkums,
Ka sniegi griež valsi ar vēju.
Paņem mani pie rokas
Tik liegi,kā svece plīvo,
Paņem mani pie rokas
Kā bērnu,ko visi mīļo,
Paņem mani pie rokas
Tik silti,kā saule zvīļo,
Jo mūžiem un aizmūžiem pāri
Vien MĪLESTĪBA dzīvo

Laimīgam būt ir tik viegli:
Mīlēt mīlēt un viss -
Tik ilgi mīlēt cik jūra šalc piekrastē
Cik krūtīs tikšķ pulkstentiņš.
Laimīgam būt ir tik viegli:
Pasniegt roku un viss
Tik ilgi sniegt cik elpa skrien debesīs
Cik sirdī dzied cīrulis.
Laimīgam būt ir tik viegli:
Iet ar prieku un viss
Tik ilgi iet cik saule silst pamalē
Cik... tikšķ un tikšķ pulkstentiņš.

Kaut ārā tukš ir lauks, un koki kaili.
Un saltas sirdis salā drebinājas.
No Tavām rokām maigām rokām sniegts,
Uz mana galda - smaržīgs brīnums zied.
Kā Tava sirds.

Vienmēr tuvumā būt...
Apskaut, samīļot, sasildīt.
No rītiem dienas gaitās
Ar mīlestību pavadīt.
Vakaros no darba
Ar maigumu sagaidīt.
Vienmēr tuvumā būt...
Arī kad sniegi snigs,
Kad mākoņi sabiezēs
Un soļi dūksnājā stigs.
Vēlos tev tuvumā būt,
Ne mirkli nejusties lieks
Sajust, ka esmu mlīēts
Ka esmu vajadzīgs.

Klausies, ka pasaulē klusi
Cilvēks pēc cilvēka sauc-
Dabūt no cilvēka pusi-
Laikam jau tas ir daudz.
Smilšu graudu oāzē
Sameklē smilšu grauds,
Puķe pret puķi vāzē zied,
Un vai tas nav daudz?
Tikai negribi visu
Viss - tas nekad nav viss.
To tu ar vakara dzisu
Laidīsi debesīs.

Ja mīli, tad pacelies augstāk
Par mākoņu baltajiem spārniem.
Tver degošo sauli plaukstās
Uz zemi mīļajam pārnes.
Ja mīli, tad mācies sāpes
Ar uguni dedzināt sevī -
Uz laimi tik tas ceļ kāpnes,
Kas otram prieku ir devis.
Ja mīli.

Sapņos un cerībās pasaule mīt
Mirkļos un derībās dzīve tik rit
Vakar un šodien ejam mēs rītausmā
Sēžam uz sola vakarā brīnišķā
Nesakām, nedziedam tikai mēs noadām
Pasaules adīkli dzīparā mirdzošā
Sev un citiem dzīvi mēs radam
Ticot un cerot brīnumam pasakā
Zīmējam, saceram klusītēm nolasām
Greznojam pasaku zvaigznītēm mazām
Sapņos un cerībās dzīve tik mīt
Mirkļos un derībās pasaule rit.

Vispirms iemīlas mūsu acis
Pēc tam iemīlas mūsu rokas
Lūpas
Augumi
Mūsu dzīves iemīl viena otru
Mūsu dzīves sāk nīst mūsu nāves
Bet mūsu nāves ir iemīlējušās
Un saplūst nebeidzamā
Skatienā
Glāstā
Skūpstā
Apskāvienā..

Ar vienu mīlestību mūžu nodzīvot-
to tikai retais prot.
Ne tas, kurš zems un sīks
Ne tas, kurš pieticīgs,
Ne tas, kurš šāvis pāri strīpai
Bet tas,
Kurš iemīlējies līdz mīlestībai.

Elpojot caur katru šūniņu
Atbrīvojos no bailēm par rītdienu
Ietinot sevi dievišķā tērpā
Atjaunoju ticību ,cerību un mīlestību.

Ticība kā templis manai sirdij
Kā atspīdēts gaismas ceļš
Kā mana griba manai gribai
Kā dāvana no debesīm.

Cerība ir mans brīnums
Smaržojoša puķe šalcošā vējā
Mana gudrība un varenība
Dzīves vibrējošās vijoles spēlē.

Mīlestība mans dievišķais eņģelis
Manu cerību sasniegtā virsotne
Manas dzīvības pašreizējais ūdens
No kura dāsnums straumēm plūst.

Ticība , cerība , mīlestība
Attīrītas debesis virs manas galvas
Mans tīrais ērtais Dieva templis
Mans gaismas ceļš starp debesīm un zemi.

Nē
Nevar mīlestība
Iesalt ziemas salā
Tā nevar iestigt
Dziļi sniega varā
Nav tāda spēka
Lai vai kas tas būtu
Kas mīlestību
Mēmi
Salti apturētu
Lai zied tā
Baltos sarmas ziedos
Lai nosnieg putenī
Tā baltos sniegos
Lai uzdzirkstī pie debesīm
Ar zvaigznēm spoži
Lai saplaukst pērnās
Smilgās uzvaroši
Nav varas tādas
Kura mīlestībai
ceļā stātos.

Kā tev pie manis nokļūt?
Tu gribi,lai ceļu tev stāstu?
Nāc tāpat,nāc bez ceļa,
Ceļi nav tie,kas ved tuvāk...
Paej garām trim zvaigznēm,
kas tavā logā raugās,
Pagrūd nost Greizos Ratus-
Aiz tiem zied sarkana puķe,
pagaidi,kamēr tā nozied,
Tad dodies pa kreisi uz rudens pusi
Gar pirmo dzelteno bērzu,
Pie otrā apstājies brīdi,
palīdzi lapām nobirt,
Apsedz tulpju dobi...
Un steidzies tālāk bez ceļa -
Ceļi nav tie,kas ved tuvāk.
Un tur,kur iesāksies ziema,
Noskaiti lūgšanu sniegam, -
tikai nesajauc vārdus!
Un tad ej vēl un vēl -
Pāri divpadsmit kupenu kalniem,
Cauri divpadsmit lāsteku vārtiem
Bez ceļa -
ceļi nav tie,kas ved tuvāk...

Manā četristabu sirdī
tu būsi pilnīgā drošībā.

Diezgan plaši apartamenti
un brīva rocība.

Tevi netraucēs it neviens,
varu apsolīt gandrīz droši.

Aiz loga tev manas asinis šalkos
kā oši.

Manā četristabu sirdī
nāc iekšā un noauj kājas.

Un vispār -
jūties kā mājās.

Ir tāda lieta, kuras nekad nebūs diezgan, -
tā ir mīlestība.
Un ir lieta, kuru nekad nedodam
pietiekami daudz, - arī tā ir mīlestība.

Ceriņi smaržo caur stiklu,
un es tevi mīlu - tevi aiz stikla.
Ne es esmu iestiklojis šo stiklu,
ne es esmu izdomājis to lietu,
kas izšķiedies violets krāso rūti.
Ne es esmu izdomājis šos ceriņus,
ne es esmu izdomājis mīlestību,
viss ir atnācis pats no sevis-
ceriņi,lietus,tu,
un stikls tam visam priekšā,
caurspīdīgs,tomēr stikls-stikls-stikls.

Stikls, caur kuru ceriņi smaržo.

Kāpēc tu meklē virspusē?-
Kas virspusīgs,tas pāriet.
To lietus šaltis projām nes
Un vējšs,kas laižas pāri.
Kāpēc tu meklē virspusē
Un brīnies,ka vairs nav tur?-
Es mīlestību glabāju
Kā pilskalns zelta naudu-
zem pamatiem visdziļākiem,
Pa pašu vidu sirdij,
To neredz lietus,neredz vējš,
Un tomēr - viņa ir tur

Viens tauriņa glāsts lūpām..
Un sirdspukstu trīsas vēl maigāk klejo.
Divtik debesu spērieni jūtām
Un abu dvēseļu lietus zibeņos dejo
Vējš aizpūš Tevi vārdos
Varbūt pat neesi, bet varbūt sapņos klātos
Liec man sevi atrast saules plašumos
Vakardienā vai rītdienas debesu klajumos
Mazliet laimes no asaru jūras...
Devi man tieši plaukstā smaidu
Tas mani sargās no dzīves sūras
To redzēju sapnī un vēl joprojām gaidu.