Dzīvot nozīmē mīlēt.
Mīlestībai nepieder nekas,
Un tā nevienam nepieder.
Mīlestībai pietiek ar mīlestību.
Mīlēsim, mīlēsim viens otru,
Mīlēsim visu, kas ap mums.
Dzīve bez mīlestības
Kā koks, nokaltis, izslāpis,
Kā upe bez ūdens.
Vai tā maz ir upe?
Dzīve bez mīlestības
Iešana pa tuksnesi,
Virzīšanās pa tukšumu.
Dzīve bez mīlestības –
Tukša, tukša, tukša.
Dzīvot nozīmē mīlēt,
MĪLĒT ar sirdi atvērtu,
Dodot, dodot, dodot,
Atpakaļ neprasot neko.
Vai tas nav skaisti?
MĪLESTĪBĀ dotais
Nepadara nabagu.
Dzīvot nozīmē mīlēt

Mīlestība -
Medains zieds
Nenopūt tam rasu
Mīlestības zieda
Vidū
Zaigo tik daudz
Krāsu
Tik daudz juteklisku
Skaņu
Tik daudz svētu maņu
Nenopūt un nenotrauc
Mīlestības ziedam
Rasu
Mīlestība -
Saules zaiga
Mīlestība maiga
Mīlestības zieda
Elpa
Vilinoša
Skaidra.

Un tad apstājās laiks un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja grābt kā smiltis,
Un mest uz vienu vai otru pusi.
Tam nebija nozīmes.
Un nerūsēja dzelzs,
Un nebira ziedlapiņas,
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais,
Ka mīlestība neprot skaitīt.

Kas tu esi mīlestība-
Debess balva, pekles lāsts?
Isa mirkļa zibens ziba
Nepabeidzams mūžu stāsts?
Atnāc tu- un rudens apsei
Zari liesmo ugunīs
Lapu ogles zemi apsēj
Lai tai siltāk asnus dzīt.
Atnāc tu un naktīs melnās
Sirds kā vēju vilcēns kauc
Vientulību žņaudzot delnā
Kaut ko sauc- un nesasauc.
Kur tu ej tur tavās pēdās
Bērni dzimst un dziesmas dzimst
Un ar prieku un ar bēdām
Mirklis pilns kā gadu simts.
Tā tu nāc un tā tu aizej
Tevi nāve neuzvar
Un kurš kodis tavā maizē
Tas bez bailēm aiziet var.

Atnāc vēl mani satikt.
Rīts vēsu roku uz pieres liek.
Acis tevi meklē un maldās,
Pārskatās - nesatiek.
Atnāc mani satikt.
Nejauši, mazliet.
Sēdēsim līdzās,
Parunāsim - kā iet?
Kaut nosebojies pus mūžu
Un es kavējos tīši,
Un rīti izauguši par meitām
Un dēliem - diži.
Atnāc vēl mani satikt.
Šai rudenī, kad pīlādži liesmo,
Kad dzērves spārnus mērc miglā
Un atvadas izkliedz dziesmā.
Atnāc mani satikt
Ar atvasaras sauli acīs.
Tik siltu,kas sasildīs
Aukstās ziemas naktīs.

Tas sapnis ko sirdī nēsāju līdz,
Ir sapnis par mīlestību,
Ne tāpēc ,ka mīlas ir bijis par daudz,
Ir daudz bijis pārestību.
Ja vaicātu Dievs man,ko gribu es vēl -
Vai bagātu dzīvi vai garu,-
Es atbildētu: Lai mīl mani kāds
Un kādu lai mīlēt es varu.

Mīlestība dārgāka par visām vērtslietām.
Tā ir kā dimants,
Kuru nespēj nopirkt pat cari.
Mīlestība ir vesela pasaule,
Kaut gan to var apskaut abām rokām.

No viena acu skata
Tik viegli kļuva man!
No viena mīļa vārda
Viss tālums dzidri skan.
Nekas vairs nav par grūtu,
Es zemi aizmirsis.
Pie pleciem spārnus jūtu
Un skūpstu debesis.

Ar vienaldzīgām rokām neko nevar piekļaut pie
Sirds un gribēt,lai dzīvo:
Ar vienaldzīgām rokām
Izkārts karogs neplīvo,
Ar vienaldzīgām lūpām sacīti vārdi nedzīvo,
Ar vienaldzīgām acīm skatīt
Mirkļi nomirst.
Ar aukstām rokām neko nevar
Piekļaut pie sirds un sacīt:
Es mīlu.
Mīlestība ir silti putni-tos apmānīt nevar,
Un mīlestība ir silti avoti-
Tos aizsaldēt nevar,
Un mīlestība ir siltas rokas arī tad,
Kad pieskaras
Visaukstākam aukstumam,
Jo ne jau ārā gaiss kādu saldē vai silda-
Ne jau ārā...

Viss tevī pievilcīgs.
Man tevī patīk viss.
Vai skaisto mirkli šo
Es būtu pelnījis?
Un arī magonē
Man ļoti patīk viss.
Kā manu pasauli
Viens mirklis pārvērtis!...
Pār tālu pakalnu
Nāk pērkons vētru sēt.
Šo mirkli gaisīgo
Es baidos pazaudēt.
Pār tālu pakalnu
Nāk pērkons vētru sēt.
Un mirkļos gaisīgos
Nav lemts mums paturēt.
Vējš viļņo magones.
Laiks spiedīgs ir un grūts.
Bet lauku vidū tu
Ar magoni pie krūts.

Meklēju Tevi
Starp pumpuriem,
kuri pa vienam vērās,
Meklēju ziedu
plaukuma ,bites pie tiem
kad tvērās,
Nevaru pateikt,
kaapeec gan ta
pūliņi veltīgi bija.
Vienatnē klejojot,
skumjas vien
biezi paar mani lija.
Beidzot starp
košajām asterēm,
mīļi man pretī māji.
Kur biji agrāk
un kāpēc gan,
sevi man neatklāji?
Toties nu labi
man rudenī,
nebaidos ziemu gaidīt.
Jūtu-tā bija jānotiek,
abiem nu mīļumā smaidīt.

Mīlestībai sirds par šauru-
vajag tai uz āru skriet
un nevienam šajā dzīvē
viņa garām nepaiet...
Mīlēt var bez viņas ziņas,
citiem savus glāstus sniegt,
neprasīt un velti gaidīt,
sevi mīlēt neaizliegt!
Bet vai gan mums par to laiks runāt?
Vai mums vajag meklēt to?
Gan jau pati viņa zinās,
kad tai nākt un kas ar ko!...
Sevi mīlēt, citus mīlēt,
katrai skudrai pāri kāpt-
neļaut sirdij vienai pašai
savā pārpilnībā slāpt!

Vai Tu jūti no sirds uz sirdi
Šonakt ejam mēs...
Vai Tu jūti no balss uz balsi
Šonakt dziedam mēs...
Vai Tu jūti no nakts uz nakti,
Kur būs tālāk iet...
Vai nav labāk apsēsties,
Ja kāds dziesmu dzied...
Dziedāt var par laimi,
Par visu, ko Tu gaidi
Bet, ja zvaigzne krīt,
Ļauj tai sasildīt...
Jā, es jūtu no sirds uz sirdi,
Šonakt ejam mēs...
Jā, es jūtu no balss uz balsi
Šonakt dziedam mēs...
Dziesmai klāt es sūtu smaidu,
Lai tas Tevi skauj,
Un ar zvaigžņu princesīti
Dziesma aizmigt ļauj...
Un ar klusu pieskārienu
Dziesma tālāk iet...
Un lai Tavā dvēselītē
Mīlestība zied...

Kad mani tu skūpsti, man liekas,
Ka sirdī kāds vīraku lej,
Ka zeme ar debesīm tiekas,
Un velni ar eņģeļiem dej!
Ap mani viss griežas un grīļo,
Viss smaržo un reibumu dveš,
Te laistās, te mirgo, te zvīļo,
Te satumst kā pusnaktī mežs

Upes viļņi
Saprot niedru šalkas:
Viļņiem pašiem
Šalcošs liktens dots;
Mani sauc
Pie Tevis klusas alkas-
Vai es pats
Tāds-gaismas piestarots?
Sirmās priedes
Vētrās atrod vārdus
Un tos kliedz,
Kad tumsā nosmok krasts,
Bet es – klusot
Savu laimi ārdu
Nemācēdams
Viņai vārdus rast.

Trīs mīlestības es tev dodu-
to vienu ar asiņu smeldzi
līdz izmisumam ,
to otru
bez prāta-līdz neprātam,
to trešo
ar sirdi-līdz mūžības slieksnim.
Kas paliks pāri,
sadegs tavā pēdējā glāstā
un nebūs vairs manis,bet tai vietā
pacelsies varavīksne
no mūžības uz tevi.

Ko varu veltīt mīlestība tev?
Ikdienu?
Svētkus?
Dzīvi?
Laime?
Jo, katru brīdi ticu tikai tev....
Un katru brīdi.
Gaidu, gaidu, gaidu....

Ko varu veltīt mīlestība tev?
Viss skaistus mirkļus?
Īstenību?
Naivums?
Jo, katru brīdi ticu tikai tev....
Un katru brīdi.
Gaidu, gaidu, gaidu....

Ko varu veltīt mīlestība tev?
Ik visu,
Jo tu pa maniem valdi!
Jo, katru brīdi ticu tikai tev....
Un katru brīdi.
Gaidu, gaidu, gaidu....

Ja Tu atnāksi manā sapnī,
Es Tev stāstīšu savu pasaku.
Par tālām pilīm,par jūras krēpēm,
Un Tu aizmigsi manās pasakās
Sarkaņu ābolu skariņā.
Ja Tu atnāksi cauri manām skumjām,
Es no gaidām novīšu žogu,
Un Tu aizmigsi manās rokās...

Mīlestībai sirds par šauru-
vajag tai uz āru skriet
un nevienam šajā dzīvē
viņa garām nepaiet...
Mīlēt var bez viņas ziņas,
citiem savus glāstus sniegt,
neprasīt un velti gaidīt,
sevi mīlēt neaizliegt!
Bet vai gan mums par to laiks runāt?
Vai mums vajag meklēt to?
Gan jau pati viņa zinās,
kad tai nākt un kas ar ko!...
Sevi mīlēt, citus mīlēt,
katrai skudrai pāri kāpt-
neļaut sirdij vienai pašai
savā pārpilnībā slāpt!

Ak, teic to mīļo vārdu,
Kas tev sirdī dzimst,
Lai tas tik tevī nenogrimst,-
Jo otra sirdī tas kā sēkla laukā
Drīz izplauks ziedā košā, jaukā.
Teic mīļo vārdu, neaizturi to,
Jo laika upe ātri aizlīgo.