Laulības ar alžīrieti

Kā zināms, mīlestībai nav robežu...

Mūsdienu Alžīra ir viena no lielākajām Āfrikas valstīm un tā atrodas kontinenta ziemeļos.
Arābu valodā šīs valsts nosaukums skan kā "al-žezira", kas tulkojumā nozīmē " salas".
4/5 valsts teritorijas aizņem Sahāras tuksnesis.

Klimats ir izteikti kontinentāls - dienas ir ļoti karstas, bet naktis - vēsas.
Līdz 1962. gadam Alžīra bija Francijas kolonija, tāpēc franču kultūras ietekme tur ir jūtama joprojām.

Valstī ir nafta un dabas gāze, kas ir eksporta produkts.
Valsts iekārta - republika.

Lielākās pilsētas - Alžīra (galvaspilsēta), Orana, Konstantina, Batna.
Starptautiskā lidosta Dar-el-Beida ir A klases lidosta, taču vēl 6 valsts lidostas apkalpo starptautiskos reisus.

Alžīrā ir gandrīz 30 miljoni iedzīvotāju. No tiem 54% dzīvo pilsētās, bet 46% - laukos.


LAULĪBAS AR ALŽĪRIETI
Normāls alžīrietis meklē sievu dzimtenē starp radiem, paziņām vai darba biedriem, jo saprot, ka adekvātu ģimeni vai izveidot tikai ar sievieti no savas sociāli-kulturālās vides. Jebkurā citā gadījumā visiespējamākais ir viens no sekojošajiem variantiem -
1. alfonss, kas turklāt cenšas iegūt uzturēšanās atļauju ES;
2. bagātnieks, kas meklē gaišas ādas krāsas mīļāko uz laiku;
2. cilvēku tirgotājs, kurš Jūs pārdos bordelī (pieprasījums ir milzīgs) vai orgānos.
Vairumā gadījumu attiecības ar alžīrieti ātri un viegli sākas, bet slikti beidzas. Jaunās sievietes cer uz nopietnām attiecībām, bet austrumu vīrietim mājās vai nu jau ir līgava (vai pat sieva), vai arī viņš par laulībām pat nedomā.

Aiz Alžīras robežām šie vīrieši ne ar ko neatšķiras no eiropiešiem. Vai tieši otrādi, atšķiras ļoti pozitīvi - ir skaisti, uzmanīgi un mīļi. Taču savā dzimtenē viņi uzreiz izmainās, jo sociālā vide, kultūra un ģimene diktē savus noteikumus, kuriem cilvēks nespēj pretoties pat tad, ja to grib. Vairumā gadījumu alžīrieši arī naivi tic, ka mīlestības vārdā eiropiešu sieviete īsā laikā var domāt un dzīvot tā, kā alžīriete.

Reliģijas maiņa un bērnu audzināšana ir vissāpīgākais jautājums. Īstens musulmanis precēs tikai musulmanieti, bet tie vīrieši, kas šo likumu ir pārkāpuši, parasti jūt vainu Allaha priekšā un savā dzimtenē īsā laikā pārvēršas par tirāniem, kas prasa no sievas neiespējamo.

Vissvarīgākā ir vīra ģimenes attieksme, jo alžīrietis godā savu tēvu un māti. Ja ģimene Jūs pieņem, var uzskatīt, ka laulība par 50% ir izdevusies. Ja nepieņem, - nepalīdzēs nekas.

Alžīrietis grib dzīvot ar sievieti, kurai galvenā vērtība ir vīrs un bērni, nevis karjera. Viņš nekad neuzdrošināsies sievai pateikt, ka tā sēž viņam uz kakla. Alžīrietis zina, ka mājas solis un bērnu audzināšana ir smags darbs. Protams, arī tur sievietes strādā, taču visbiežāk tas ir ģimenes bizness (veikals, tirdzniecības vieta, kafejnīca), kur sieviete piepalīdz vīram vai tā radiniekiem.

IEDZĪVOTĀJI

Alžīrā dzīvo alžīrieši, kas sastāv no arābiem un kultūras ziņā tiem tuvajiem berberiem.
Īpaši tiek izdalīts 1 miljons tuaregu, kas pēc savas izcelsmes ir berberi, taču kareivīgā rakstura dēļ dzīvo atsevišķu klejotāju dzīvi Sahāras tuksneša dienvidos, kaut gan pēdējā laikā arī tuaregi dod priekšroku noteiktai dzīves vietai.
80% iedzīvotāju par savu dzimto valodu uzskata arābu valodu, bet pārējie 20% runā dažādos berberu dialektos. Cilvēki ar augstāko izglītību parasti runā labā franču valodā. Bijušajā PSRS studēja daudz arābu, tāpēc Alžīrā bieži var dzirdēt arī krievu valodu.
Reliģija - 99% musulmaņi (sunītu novirziens).


TUAREGI

Plaša pasaule tuaregus tagad pazīst vispirms pēc 2 slavenām automašīnu markām - VW Touareg and tā modifikācijas Proshe Cayeene.
Tuaregi ir viena no nedaudzajām āfrikāņu ciltīm, kurām ir sava rakstība un kuru vidū ir pietiekami daudz dzejnieku un rakstnieku.
Šī sabiedrība sociāli ir stingri strukturēta un nosacīti dalās 4 daļās: tīrasiņu tuaregi (karotāji), marabuti (reliģijas kalpi), daga (vasaļi) un bella (amatnieki).
Tuaregi ir cilvēki, kas par akām rūpējas kā par maziem bērniem - viņi tās nepārtraukti tīra un uzlabo. Kaut gan ūdens pieder visiem bez izņēmuma, tam, kas aku ir ierīkojis, pieder tiesības ņemt ūdeni bez rindas, bet parasti uz 47 ģimenēm ir 2 akas.
Tuaregi tur lopus (kazas, aitas, kamieļus) un tikko tiem beidzas barība, tuarega ģimene dodas uz jaunu vietu. Pieaugušajiem šajā darbā palīdz bērni, kas, klejojošā dzīves veida dēļ, skolu visbiežāk neapmeklē.
Tuaregu māja - telts ir viegli saliekama un izjaucama un, lai to pārvestu no vietas uz vietu, vajadzīgs viens kamielis. Tajā ir arī stūrītis - viesistaba, kur ģimene pulcējas vakaros vai pieņemot viesus. Ja telts iekšpuse ir izrotāta ar sarkanā krāsā nokrāsotu kamieļi ādu, tad tas nozīmē, ka saimnieks pieder augstākajai kastai - karotājiem. Par to liecina arī telpas iekšienē esošie ieroči (g.k. zobeni) un Korāns.
Nemitīgais Sahāras tuksneša ziemeļ-austrumu vējš ir tuaregu dzīves galvenais apgrūtinājums - tas dzenā smiltis ar tādu spēku, ka tās iekļūst visur, pat zem stingri noslēgtā katla vāka.
Tuaregi ēd 3 reizes dienā un viņu maltītes neiztrūkstošs produkts ir kuss-kuss, ko viņi gatavo no prosas un kuram visbiežāk tiek pievienota jēra gaļa.

TUAREGU SIEVIETES

Musulmaņu ticībai neraksturīgi tuaregi ir matriarhāla cilts - tātad sieviete ir ģimenes galva. Viņu sievietēm pieder zemi, ģimenes dārglietas un viņām ir tiesības šķirties no vīra.
Tuaregu māja tiek saukta sievietes vārdā un, ja viņa nolemj šķirties, vīrs pamet māju, atstājot tur sievu ar bērniem.
Poligāmija tuaregu vidū ir aizliegta.
Cits vadonis ir vīrietis, bet šīs tiesības tiek manotas pa sieviešu līniju.
Tuaregu sieviete pati sev izvēlas vīru. Vīrietis var paaugstināt savu statusu, ja apprec sievieti, kas sociālajās kāpnēs stāv augstāk par viņu, taču tās ir tikai teorētiskas iespējas, tātad izredzes viņam ir nelielas - sievietes praktiski nekad nepiekrīt laulībām ar sociāli zemāka statusa vīrieti.
Musulmaņiem neraksturīgi ir arī tas, ka tuaregu sieviete arī pēc laulībām var uzturēt ciešas draudzīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, turklāt ne tikai ar sievietēm, bet arī ar vīriešiem.
Tuaregu sievietes kopj un rotā sevi. Kā kosmētikas līdzekļus viņas lieto ohru un hennu. Viņas paniski baidās no zelta, tāpēc no rotaslietām nesā tikai pusdārgakmeņus un tikai sudrabā.
Tuaregu sieviešu rotas ir ne tikai ļoti slavenas visā pasaulē, bet, neskatoties uz rotu seno vēsturi, tās arī ir modernas etno stilā. Rotkaļi lieto bronzu, ebonīta koku un varu.
Tuaregi savus pienākumus nedala sieviešu un vīriešu darbos. Ja nepieciešams, sieviete ņem rokās ieročus un liek tos lietā ne sliktāk kā vīrietis.

TUAREGU VĪRIEŠI

Turaregi ir vienīgā pasaules tauta, kurā seja ir jāaizsedz nevis sievietei, bet vīrietim. Pie kam ne tikai cilvēkos, bet arī mājās. Tuaregi tic, ka nelabais gars var nozagt cilvēka dvēseli caur acīm, ausīm vai degunu, tāpēc no 18 gadu vecuma jauni vīrieši nesā sejas pārsēju (tagelmu) - tikai no šī brīža jaunais cilvēks tiek uzskatīts par īstu vīrieti.
Vīrieša pienākums ir uzturēt ģimeni.
Tuaregu vīrieši skaitās labākie un nežēlīgākie Āfrikas karotāji, viņu kareivīgumam nav robežu, jo karš ir viņu dzīves jēga un iztikas avots. "Īsts karotājs" ieroci ņem rokās ātrāk nekā karoti.
Mūsdienās tik mežonīgu tuaregu vairs nav pārāk dauz (līdz 20 tūkstošiem), taču spējīgi viņi ir uz daudz ko un reizēm nav arī ļaunuma bez labuma. Šobrīd Alžīras valdībai ir izdevies apvienot apmēram 3 tūkstošus karotāju, kuri patrulē grūti pieejamus pierobežas rajonus un iznīcina teroristu mācību bāzes.
Taču nokļūstot pilsētā, tuaregu vīrietis kļūst par ļoti izmanīgu tirgotāju un šajā nodarbē nesaskata neko pazemojošu, jo vēl no senču laikiem atceras tās dienas, kad paši tuksnesī pavadīta tirgotāju karavānas ar sāli un zeltu.

TRADĪCIJAS

Alžīrieši nemīl fotogrāfēties - tas saistīts ar ticējumu, ka fotoaparāts un fotogrāfija paņem cilvēka dvēseli. Tāpēc ieraugot cilvēku ar fotoaparātu, viņi vienkārši pagriež muguru.
Alžīrieši ir kategoriski pret to, lai skaļi un emocionāli izteiktos par otra cilvēka ārējo izskatu vai smaržu. Ja Jums kaut kas nepatīk vai pat traucē, šīs sajūtas jātur pie sevis, pretējā gadījumā - konflikts garantēts!
Uz musulmaņu kapu pieminekļiem nekad neraksta mirušā cilvēka vārdu un miršanas datumu. Par mirušo atgādina tikai sasistas krūkas lauskas. Šo krūku pērk cilvēkam piedzimstot un sasit viņa nāves dienā.

APĢĒRBS

Visus berberus apvieno mīlestība uz košām krāsām. Īpašā cieņā ir zila, rozā, tumši sarkana un violeta krāsa.
Tradicionāls (gan sievietēm, gan vīriešiem) skaitās garš kokvilnas vai smalkvilnas apmetnis džellaba (djellaba), kuru velk pār galvu. Parasti tas ir baltā, zilā vai pelēkā krāsā un tiek papildināts ar mazu lakatiņu ar kuru var aizsegt sejas apakšējo daļu. Skaitās, ka baltā krāsa atstaro saules starus, bet zilā - atbaida kukaiņus.
Citos gadījumos velk garu, blīvu plašķi (haik), kurš (atkarībā no gadalaika) ir baltā vai melnā krāsā no kokvilnas vai smalkvilnas. Pilsētās zem tā visbiežāk nesā eiropiešu apģērbu.
Alžīriešu sievietes mīl greznas un sarežģīti veidotas sudraba jostas un diadēmas. Lielā cieņā ir arī citas sudraba rotas lietas, koraļļi un dārgakmeņi.
Tradicionālas sieviešu galvassegas ir visdažādākie turbāni vai mazas cepurītes, kuras aptin ar krāsainiem lakatiem.
Alžīrietes bieži staigā basām kājām vai valkā vieglas sandeles no mīkstas ādas.

ALŽĪRIEŠU VIRTUVE

Vārds "magrib" arābu valodā nozīmē "rietumi" - tā arābu halifi sauca savas rietumu zemes, kuru sastāvā ietipla arī Alžīra. Tāpēc alžīriešu virtuvi bieži sauc par magribu virtuvi.
Alžīriešu virtuves likumsakarība ir tāda, ka, jo tuvāk tuksnesim, jo galds ir vienveidīgāks un nabadzīgāks. Un otrādi - jo tuvāk jūrai, jo ēdieni daudzveidīgāki un galdi lūst no to pārpilnības.
Galvenā ēdienreize ir vakarā, pēc saules rieta.
Alžīriešu ēdieni nav tik asi kā citur austrumos. Vienīgā pa īstam asā garšviela ir hariss, kas pēc garšas atgādina mums pazīstamo adžiku, tikai bez sāls.
Alžīras viertuvē ir ļoti daudz dažādu garšu, jo te lieto daudz mēreno garšvielu - anīsu, baziliku, koriandru, rozmarīnu, kanēli, krustnagliņas.
Šeit lieto ļoti daudz dažādu augu un dzīvnieku izcelsmes taukvielu, taču ar olīveļļu neaizraujas - tā visos laikos ir skaitījusies importa prece, tātad dārga manta.
Ēdiens ir lēts. Tas var būt pagatavots smalki un būt ļoti garšīgs, taču tajā lietotie produkti ir vienkārši un tāpēc dārgi nemaksā.
Magribas viertuvē nebaidās eksperimentēt ar dažādiem garšu sajaukumiem. Piemēram, apelsīnus cep kopā ar ķiplokiem, bet sāļos cepumus pasniedz ar džemu.
Kus-kuss ir visu ēdienu karalis, tāpēc tā gatavošana alžīrieša virtuvē līdzinās rituālam.
Cieņā ir augļi, dārzeņi un, protams, visdažādākie austrumu saldumi, kuru pamatā ir medus.
Ir viena lieta, kas raksturīga gan bagāto, gan nabadzīgo alžīriešu ģimenēm - tieksme pēc stipras, aromātiskas kafijas un tējas.