Kāzu torte - tās vēsture

Kāzu tortes tradīcijas vēsturiski attīstījušās cauri gadsimtiem un tās pirmsākumi meklējami jau Romas impērijas laikos. Pamazām torte ir kļuvusi par ļoti svarīgu un tradīcijām apvītu elementu laulību svinību norisē un ar to saistīto paradumu attīstībā. Dažas no šīm ierašām ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Senākās tradīcijas saistās ar vienkāršu kviešu maizes klaipu laušanu. Pēc nostāstiem līgavainis apēda pusi no svaigi ceptās maizes klaipa, bet otru pusi salauza pāri līgavas galvai. Simboliski tas attēlo līgavas jaunavības zaudēšanu un pasvītro viņas ienākšanu jaunajā, sievas statusā.

Daži vēstures avoti stāsta, ka Ziemeļskotijā līgavas draugi ir likuši viņai uz gavas galvas maizes grozu, tādējādi attēlojot viņu kā ģimenes barotāju, un uzsvēra tās statusa maiņu no jaunas, neprecētas meitenes par precētu sievu. Laika gaitā ar kāzu tortēm saistītās tradīcijas ir ieguvušas mūsdienīgāku pielietojumu.

Viduslaiku Anglijā kāzu tortes vietā tika izmantotas saldinātas maizītes, kas bija sakrautas torņa formā īpašā traukā. Katrs viesis piedalījās torņa izveidošanā, atnesdams līdzi kādu miniatūru maizīti. Jaunlaulātajiem bija tradīcija skūpstīties pāri tornī sakrautajām saldajām kūciņām.

Ja tas izdevās neapgāžot tornīti, tā bija kā zīme, ka laulība būs laimīga un svētīta ar kuplu bērnu pulciņu.

Šeit meklējumi pirmsākumi mūsdienu tardicionālajām kāzu kūciņām.Vēl pirms 17. gadsimta bijusi ieraša jaunajam pārim likt kūkas gabalu zem spilvena, lai sapnī redzētu savu nākotni.

18. gadsimta beigās šis priekšstats pārtapa interesantā tradīcijā, kurās līgavai laiž smalkās kūkas drupatas cauri laulību gredzeniem un tad izdala tos viesiem, kuri novietot tos zem viņu spilveniem. Šī ieraša beidās dēļ tā, ka līgavas savas māņticības dēļ negribēja pēc kāzu ceremonijas vairs novilkt gredzenus.

19.gadsimta sākumā populāritāti ieguva ēdiens ar nosaukumu līgavas pīrāgs, kura pirmsākumi meklējami jau krietni agrāk - ap 17. gadsimtu.

Līgavas pīrāgs bija gatavots no saldās maizes vai arī pildīts ar jēra gaļu. Šajā sacepumā bija iecepts stikla gredzens. Sena paruna vēsta, ka tā kāzu viešņa, kura savā pīrāga gabalā atrada šo gredzenu, precēsies nākamā.

Nosaukums „līgavas pīrāgs” liecina par to, ka līgava bijusi laulību ceremonijas galvenā persona. Tāpat apzīmējums „līgavas” tikai pievienots citiem kāzu atribūtiem un tradīcijām. Pamazām torte kļuva par vispārēju kāzu atribūtikas elementu, nevis tikai par līgavas simbolisku atribūtu.

Kāzu tortes lielāku popularitāti ieguva sākot no 19. gadsimta beigām, kad ar līgavas pīrāgu saistītie paradumi izzuda. Sākumā tās bija vienkārši plūmju cepumi dažādās
variācijās. Taču arī šī torte vēl nebija iegususi to tradicionālo akcentu un nozīmi, kāda tai tiek piešķita kāzās mūsdienās.

Vēsturiski ir saglabājies priekšstats, ka kāzu tortei jābūt baltai, nāk no Viktorijas laikiem. Pēc krāsu simbolikas to ir viegli izskaidrot. Baltā krāsa vienmēr ir simbolizējusi šķīstumu.Tas it kā veido vizuālo saikni starp līgavu un kāzu kūku. Mūsdienās, turpinot šo tradīciju, līgavas kāzu tortes krāsu parasti pieskaņo saviem kāzu tērpiem pat, ja to krāsa nav balta.

Baltajai krāsai ir arī otra, daudz praktiskāka simboliskā nozīme. Pirms Viktorijas laikmeta bija ļoti grūti dabūt vajadzīgās, garnēšanai paredzētas sastāvdaļas. Specifiski sniegbaltajai krāsai varēja izmantot tikai visdārgāko,augstākā labuma cukuru. Tolaik tīri baltās kāzu tortes varēja atļauties tikai bagātākās ģimenes. Šī iemesla dēļ baltās krāsastorte kļuva arī par simbolisku līgavas ģimenes turīguma rādītāju.

Arī kūkas dalīšana ir tradīcija, kas vēl saglabājusies no Senās Romas impērijas laikiem. Šis simboliski ir pirmais uzdevums, ko laulātie veic kopā kā vīrs un sieva. Kādreiz šis uzdevums gan tika uzticēts līgavai vienai, jo simboliski viņa kā jaunā sieva dalīja cienastu saviem viesiem.

Ir pieņemts, ka pirmo kāzu tortes gabalu griež līgava ar līgavaiņa palīdzību un parasti jaunais pāris ar to viens otru pabaro, simboliski parādot savstarpējas rūpes.

Senākajā tradīcijā, kad maizes laušana notika pārlīgavas galvu, viesi izkaisīja pa grīdu kūkas atbiras, jo tortes gabaliņa atbiru izkaisīšana simbolizēja bagātību.

Līgavaiņa kāzu tortes tradīcija lielāku popularitāti ir ieguvusi ASV. Tā parasti ir tumša, parasti pārklāta ar šokolādes glazūru, lai vizuāli kontrastētu ar līgavas kūku. Daži avoti vēsta, ka tās krāsa un forma ir bijusi līgavaiņa izvēlēta, saistīta ar viņa hobijiem un mīļākajām krāsām. Līgavaiņa kāzu tortes dalīšana notikusi pie ieejas svinību vietā, vai arī tā tikusi dalīta un gabaliņos iesaiņota līdzi viesiem kā maza dāvaniņa no laulātajiem.

Daži uzskata, ka kāzu tortei ir jātiek servētai no līgavaiņa puses un izdalītai līgavas māsām pie vīna glāzes. Citi tic, ka kāzu tortei jātiek saglabātai līdz pāris atgriezies no medusmēneša.

Kāzām kļūstot plašākām, grandiozākām, un pieaugot kāzu viesu skaitam, arī kāzu torte kļuva attiecīgi lielāka.

Mūsdienās mēdz būt diezgan ekstravaganta, grezna un daudzslāņaina. Daudzslāņainā kāzu torte primāri tika izmantota britu karaliskajā aprindās. Tortei kļūstot sarežģītākai
problēmātiskāks kļuva arī tās griešanas process, jo garnējumam bija jābūt pietiekami cietam, lai katrs nākamais slānis neiegrimtu iepriekšājā. Tādēļ meistari ar glazūras palīdzību padarīja katru pamata slāni krietni cietāku.

Tortes augšējais slānis bija veidots no cukura. Balstus kā dekoratīvu elements, nevis reālu nepieciešamībulietoja jau krietni pirms sāka izmantot daudzslāņainās tortes, tāpēc cepēji centās izmantot balstus arī kā pacēlājelementu tās nākamajam slānim.

Tradīcija kāzu torti sasaldēt līdz kāzu gada jubilejai sakņojas 19. gadsimtā, kad bija pieņemts saglabāt kāzu tortes virsējo slāni līdz pirmā bērna kristībām, jo parasti tas bija nākamais pāra kopīgais nozīmīgais notikums aiz laulībām.

Vidējo tortes slāni sadalīja un mazās dāvaniņās izsūtīja tiem aicinātajiem viesiem, kuri nebija varējuši ierasties uz kāzām, bet pārējo kūku apēda kāzās. Mūsdienās šim nolūkam mēdz pasūtīt atsevišķu kūku, ko līgava sadala un nosūta visiem lūgtajiem viesiem pa pastu kā sava jaunā statusa apliecinājumu.

Ar virsējā slāņa sasaldēšanu gan kāzas, gan kristības tika simboliski savienotas ar tortes palīdzību.

Taču laiks starp kāzām un pirmā bērna kristībām ne vienmēr ir paredzams, tāpēc primārais iemesls saglabāt virskārtu pakāpeniski izzuda. Tā kā konditorijas bez maksas piedāvāja šādu pakalpojumu,tadpārim ir dota izvēle, gaidīt pirmdzimtā kristības, vai arī tā tikaizmantot sasaldēto tortes daļu kāda cita kopīga pasākuma atzīmēšanā.

Tradīcija ar kāzu tortes virsējā slāņa sasaldēšanu joprojām ir aktuāla augstākajās aprindās, piemēram Britu karaliskajā ģimenē.

Mūsdienās laulātie pāri gan visbiežāk sadala kūku par godu savai kāzu dienai un izbauda šos svētkus pilnībā.