Mēs zinām, ka pastāv iespēja vienkārši dzīvot zem viena jumta, dzīvot kopā bez laulāšanās, bez kāzu ceremonijas baznīcā.
Mūsdienās pastāv daudzas atrunas, kāpēc kāzu diena tiek ignorēta divu cilvēka dzīvē:
* Kāzas neko būtisku nemaina, kārtējais zīmogs pasē
* Kāda jēga precēties, jo pēc statistikas Latvijā 50 % pāri šķiras, un vēl daļa arī nedzīvo vairs kopā
* Mums nepietiek finanses
* Nezinu vai spēšu nodzīvot ar vienu cilvēku visu mūžu
* Bailes no saistībām, bailes no tā, ka pēc laulībām var būt kādas izmaiņas
* Nevēlēšanās būt kontrolētam un atkarīgam no dzīvesbiedra
* Draudzene izšķīrās, kolēģe izšķīrās, es skatos uz sabiedrību un neticu, ka man tas izdosies
* Vai maz iespējams nodzīvot ar vienu cilvēku visu mūžu?
* Esam kopā daudzus gadus - mums ir labi - mums ir arī bērni, mēs sevi uzskatām par ģimeni
Kāpēc rīkot kāzas?
* Vēlos ar viņu pavadīt visu savu mūžu
* Vēlos lai mums ir viens uzvārds
* Vēlos lai mani atzīst un novērtē, ka neesmu tikai kāda vīrieša piegulētāja
* Vēlos vīra uzvārdu
* Esmu kristiete un atzīstu to, ka ja divi cilvēki ir kopā tiem ir jālaulājas
* Es esmu stāvoklī, kaut kas ir jādara tai lietā, lai nejustos vainīga
* Esmu iemīlējusies līdz ausīm, mums noteikti būs kāzas, jo gribu būt kopā ar viņu uz mūžu
Kad es biju 18 gadu veca, nekādu domu, ka gribu precēties nebija. Nebija neviena, kuru varētu ieraudzīt kā savu vīru. Nebiju iemīlējusies, nebija vēlmes dibināt ģimeni. Bija vēlme pilnveidoties, attīstīties, līdz vienu dienu sāku vairāk kontaktēties ar tagad jau esošo vīru.
Pamazām iepazīstot viņu tuvāk caur sarunām, iepazīstot viņu tuvāk kā labāko draugu, pat neiedomājos, ka vienu dienu būšu viņa sieva un ka manā puncī būs mūsu kopīgais mīlas auglis - maza dzīvībiņa.
Aizvien vairāk iepazīstot viņu, es jutu ka mēs esam tik līdzīgi, ka mums ir tik daudz kopīgu lietu un jutu, ka es aizvien vairāk pieķeros viņam. Arī viņš atdzina, ka ne ar vienu nav juties tik labi, nav bijis tik atklāts.
Sākām satikties kā pāris, vēlāk saņēmu arī bildinājumu, uz kuru es arī atsaucos, jo mans uzskats ir ja dzīvo, tad tā pa īstam, ja mīl tad pa īstam.
Es viņu biju iemīlējusi un man nebija ko zaudēt vairs, kā riskēt un kļūt par viņa sievu. Manā sirdī ielija patiess prieks un miers, un nebija šaubu, ka nožēlot nebūs ko.
Neviens jau cilvēks nav ideāls.
Tai sakarā sarakstīju nelielu apcerējumu:
"Šaubas - tās nav manas draudzenes
Šaubas - tās piedāvā to un to un tad atņem sapņoto un loloto."
Šai mirklī es ļāvos laimes sajūtām, ļāvos tam, ka būšu vienīgā sieviete savam topošajam vīram. Gribu būt mīlēta sieviete, atdzīta un arī tā, kas var mainīties, lai mūsu kopā katrs nodzīvotais gads ir kā skaists zieds, ko iestādām mūsu kopīgajā dzīves dārzā. Lai tur aug daudz skaistu mirkļu, ko nodzīvojot līdz sirmam vecumam varam atskatīties uz mīlestības pilno dzīvi.
