Tamāra un Paolo - Kāzu Foto Galerija / Pieredze

Nu jau pirmais laulībā aizvadītais gads garām. Cik tas ātri pagājis! Pašķirstu kāzu gatavošanas periodā sarakstīto dienasgrāmatu, kur uz vāka ir mūsu kopīgā bildīte, kuru reiz uzņēma mana mamma un man patiešām liekas, ka es to sāku rakstīt tikai vakar. Atveru dienasgrāmatas vāku un mūsu abu vārdi gaiši ziliem burtiem izlec uz baltās lapas. Zem tiem pa punktiem sarakstītas nodaļas – viss tas, kas paveicams pirms kāzām. Nebija ne mazākā nodoma to rakstīt, bet kādā kāzu salonā īpašniece laipni piesteidzās man klāt pirms izgāju no salona un noteica:

“Maza dāvaniņa jaunajam pārītim, kas izlēmis precēties.” Paskatos uz leju un redzu oranžu grāmatiņu ar vietiņu bildei uz vāka. Mājās abi pāršķirstijām šo dāvinājumu un nospriedām, ka būs interesanti visu sarakstīto palasīt gadu vai piecdesmit pēc kāzām.

Gadu pēc iepazīšanās viņš ieminējās, ka viņš mani precētu. Man tolaik bija tikai 18 un nolēmu, ka nav jau kur skriet. Pagāja vēl gandrīz 5 mēneši un Ziemassvētku naktī savu vecāku mājās viņš man pasniedza mazītiņu gredzentiņu. Zināju, ka tā nebija parasta Ziemassvētku dāvana, bet solījums nepateikts vārdos.

Ņemot vērā, ka es turpināju dzīvot Latvijā un viņš Itālijā, runas par laulībām nenotika itin bieži, bet dziļi sirdī bija tāda īpaša drošības sajūta, ka savādāk nemaz nevar būt un agrāk vai vēlāk mēs salaulāsimies. Zināju, ka viņš ir “mans” cilvēciņš, lai gan netrūka ļaunu mēļu, kas centās aizēnot manu prieku.

Kamēr iepazinu savu sirds otro pusīti, es atklāju sev jaunu pasauli – ticību. Vienmēr bērnībā tā naivi lūdzos nepareizi un nezin kam, bet bija tāda sajūta, ka ir Kāds varenāks par mani, pie kā varu atrast patvērumu. Mana vīra ģimene tad nu apzināti vai neapzināti ieveda mani katoļticībā. Tajā laikā arī galīgi pārcēlos uz dzīvi Itālijā. Tas man bija liels pārbaudījums, jo tad tik sāku aptvert, ka dzīvošu prom no mājām, prom no mīļajiem, prom no savas valodas un kultūras. Taču mīlestība darīja savu un, mammītes padomu ņemot vērā (“Mīļumiņ, manis nebūs vienmēr!”), centos saprast, ko es vēlos no sevis un no mīļotā cilvēka, ko es gaidīju no dzīves. Un es gaidīju saticību un mīlestību. Tik vien!

Jāsaka, ka esmu viena no tām, kas daudz un ilgi sapņoja par savu Balto dienu. Nesapņoju par kleitu vai dāvanām, bet sapņoju par mani, viņu un baznīcu, kurā esmu tuvu cilvēku ielenkta. Zināju, ka man ir svarīgi, lai mamma ir blakus, jo vēlējos, lai viņa mani aizved līdz altārim, ņemot vērā, ka man bija tikai viņa. Es pat skaidri jau spēju iedomāties, kad mamma būs mazāk vai vairāk aizkustināta un nobirdinās kādu asariņu. Izsapņoju visu savā prātiņā, kad liktenis nolema mani un manus tuvos satriekt un 2005. gada Ziemassvētkos uzzinājām, ka mamītei bija neārstējama slimība… Es pateicos Dievam, ka tolaik jau man bija Paolo, kas bija blakus katru mīļu brīdi. Arī viņa vecāki, kas man ir kā otri vecāki, vienmēr kā eņģeļi blakus. 2006. gada Lieldienās mammas veselība, likās, stabila un tieši tad izlēmām, ka mēs vairs negribam vilcināties un ka esam gatavi salaulāties. Esam izauguši šim solim! Esam sapratuši patiesi, ka vēlamies viens otru visai dzīvei.

Īsi pirms tam devos pastaigā pa kādu pilsētu ar puisi un vienā skatlogā abi sastinguši ieraudzijām līgavas kleitu. Bijām jau pabijuši līgavaiņiem veltītā izstādē Florencē, bet tur nekas man nebija paticis, lai gan klāsts bija varens. Viņš apskatijās uz to, tad uz mani un paziņoja, ka šī ir pirmā kleita no visām tām, ko viņš ir redzējis un kurā spēja mani iedomāties. “Šī kleita esi tu!” Kā redziet, mans puisis pat kleitu bija redzējis pirms kāzām, bet tas mūs nesatrauca, jo abi neesam māņticīgi (vai tad ticīgs cilvēks tāds vispār drīkst būt?). Lai saglabātu kaut cik noslēpumu, tad mugurā gan viņš man to neredzēja un piedevām pēcāk darinātais bolero pie ģimenes šuvējas bija viņam pārsteigums. Naktī redzēju sapnī šo burvīgo kleitu un atmodusies jutu, ka tādu es sev vēlētos, bet tad vēl par kāzām nebijām runājuši. Lieldienās, palikuši vieni kādu brīdi, runājām par visu un neko, kad pēkšņi viņš paziņoja, ka negrib vairs gaidīt. Nebija nekāda krišana uz ceļiem, gredzenu kārbiņas uzrašanās no kabatas un rozēm kaisīta telpa. Tikai es, viņš un viņa vecāku viesizstaba, kurā pirms īsa brīža visi beidzām ieturēt Lieldienu svinīgo mielastu. Aizkustināti apskāvāmies un apjautām, ka sāksies gatavošanās kāzām.

Itālijā visbiežāk kāzām cilvēki sāk gatavoties laicīgi. Iemesli ir dažādi, bet ticu, ka galvenokārt tas ir tādēļ, ka jāiziet pirmslaulību kurss baznīcā (bez tā nu nekādīgi), ka jāaizrunā gan priesteris, gan baznīca un mūsu gadijumā apzinājāmies, ka būs ķēpīga papīru gatavošana, par cik esmu latviete. Nu ja, un nav divu domu, ka nolēmām laulāties Itālijā, kas ir mana un manas mammas sapņu zeme. Tad nu izlēmām laulāties 2007. gada vasarā pirmajā sestdienā, kas iekritīs uzreiz tad, kad sāksies mana mīļotā atvaļinājums. Iekrita 7. jūlijā un tikai pēc vairākiem mēnešiem, kad sākām jau visiem stāstīt par gaidāmajām kāzām, draugi jautāja, vai tādu datumu speciāli izvēlējāmies. Nu jā, ej nu pārliecini, ka tas 07.07.07 nebija speciāli izvēlēts, bet ka līdz 30. jūnijam mans mīļotais strādāja.

Es biju emocijām pārpilna no domas, ka par to paziņošu mammai, jo no visiem bērniem būšu pirmā, kas laulāsies baznīcā un kurai būs pasakainas kāzas.

Izlēmu doties meklēt kleitu kopā ar savu vīrmāti, jo atrados tobrīd Itālijā un mammīte nebūtu varējusi katrā gadijumā doties man līdzi. Nebija divu domu un es devos uz veikalu, kur vairāk kā pusgadu pirms tam biju redzējusi kleitu kopā ar puisi. Kleita jau bija pazudusi no skatloga un es saskumusi nodomāju, ka to būs sen iegādājusies kāda cita laimīgā līgaviņa, bet noejot salona garderobē, kur kleitas kā balti mākoņi aizvijās gar sienām, pēkšņi jutu, ka tai arī te ir jābūt. Es noraidīju visus jaunos katalogus, visas kāzu kleitas pēc pēdējā modes kliedziena, kas atgādināja putukrējumu vai aizskarus un aprakstīju kleitu, kuru meklēju. Pārdevējai acis lielas un viņa bez liekas meklēšanas atrada to, pēc kā prasīju:

“Jums šī kleita tā sirdī iekritusi, ka perfekti to aprakstijāt!” viņa iesaucās.

Katra līgaviņa zina, kādas emocijas pārņem, kad dodamies uz pirmo kleitas mērīšanu. Es tur stāvēju gandrīz sabijusies. Jau tik skaidri zināju, ka vēlos tikai to vienu kleitu un nevienu citu, ka ar šausmām domāju, kas būs, ja man tā nederēs. Nu, gadās taču tā, ka izvēlamies tērpu, kas patiesībā, uzvilkts augura, atklājas, ka nav mums raditi (es, piemēram, nu nekādi neiederētos spāniska tipa kleitiņā vai tādā riktīgi uzpūstā kleitā! Ariī svārku daļai bija jāsākas uz gurniem pareizajā vietā, lai neradītu nepareizu efektu un es neizskatītos pēc mākoņa savā īpašajā dienā). Un tā es mazliet noskumusi vilku to mugurā. Jutu, ka kleita aizmugurē tiek aizdarīta, bet es stāvēju aizvērtām acīm un nespēju uz sevi spogulī paskatīties, bīstoties ieraudzīt sevi tik neiederīgu šai dārgumā, kas man bija uzvilkts mugurā. Bet tad dzirdēju nākamās vīrmātes un salona pārdevējas nopūtu un plaukstas, kas sasitas kopā no izbrīna. Iestājās klusums un es drosmīgi atvēru acis. Raudzījos uz sevi spogulī. Kleita derēja un kā vēl! Kā uzlieta! Tā skatījos un grozījos gar spoguli līdz apstājos un pēkšņi jutu, kā kamols spiedās kaklā un asaras sariesās acīs.

“Vai, mīlulīte ir aizkustināta sevi redzot!” iesaucās pārdevēja. Ne par sevi sāku gandrīz raudāt, bet par to, ka iedomājos sevi redzam mammas acīm. Tiku nobildēta kleitā. Šo fotogrāfiju aizvedu mammai uz Rīgu. Notupusies viņai blakus jau pirmajā vakarā viņai personīgi pateicu, ka mēs laulāsimies un izvilku viņai parādīt bildi, lai redz, kādu kleitu biju izvēlējusies, lai papriecājas. Tupēju viņai pie kājām un redzēju, ka viņa klusi smaida un viņai bija tas skatiens, ko biju iedomājusies. Viņa neko neteica, bet noglāstija manus matus. Mana cerība bija, ka gaidot šo svarīgo notikumu, mamma jutīsies labāk, būs optimiste un spēs vēl cīnīties ar savu slimību….

Ziemassvētkos viņa aizgāja mierā, nesagaidījusi manas kāzas. Tie bija otri šausmīgākie Ziemassvētki manā mūžā. Nu, man bija skaidrs, kādēļ mamma neko neteica, kad uzzināja par kāzām. Viņa juta, ka tajās nebūs. Un viņas vārdi pirms aiziešanas arī bija tik skaidri pēkšņi: “Es jūtos tik labi, ka tev ir Paolo. Atstšāu tevi drošās rokās… Neraudi, putnēn.”

2007. gada februārī sākām iziet pirmslaulību kursu. Pēc manas ieraušanās sevī un savā klusumā jutos kā ar varu izvilkta no mājām un ievilkta cilvēku pūlī (bijām 7 pāri, priesteris un kāds laulāts pāris ar stāžu, tā teikt). Bet tur atradu mieru un smieklus. Paolo vienmēr uzmanīgs un mīļš bija blakus un kursa laikā atklāju Paolo no citas puses, kas mani iepriecināja. Cik patīkami nebeigt atklāt mīļotajā kaut ko jaunu. Cik satraucoši!

Šī kursa laikā nebija vis tā, kaa visi domāja, kā ir baznīcas apmēros organizētā pasākumā. Tika runāts par pāra dzīvi ikdienā, par problēmām, kas mūs piemeklēs, par bērniem, kas izmainīs pāra intīmo dzīvi, par to, kā uz visām lielajām un mazajām problēmām raugās vīrietis un sieviete. Un laulātais pāris mums stādija priekšā daudz komiskus mirkļus iz pašu dzīves. Tad arī paši pārīši atklājām jau mūsu pašu trūkumus… Svētīgs bija šis kurss mūsu skatijumā. Mums patika viss. Laikam no visa gatavošanās procesa šis kurss man patika visvairāk, jo tajā bija kaut kas tīrs, kaut kas garīgs, kamēr visā citā, loģiski, bija iesaistītas finanses.

Atskaitot mūsu vecākus nākamie bija vedēji, kas Itālijā tiek dēvēti par lieciniekiem un kuri gan līgavai, gan līgavainim var būt no 2-6 cilvēkiem, kas uzzināja par mūsu nodomu laulāties. Es pret liecinieku izvēli attiecos tikpat atbildīgi kā pret visu citu. Vēlējos, lai tie ir ne tikai tuvi cilvēki, bet cilvēki, kas man var būt kā labs piemērs un atbalsts grūtos brīžos, kas spēs iedot gudru padomu. Sarīkojām pusdienas un to laikā paziņojām par kāzām. Tas jau izraisīja vispārejas ovācijas, bet tad, kad paziņojām par vēlmi tos iegūt liecinieku lomā, mani mīļie vedēji aizkustinājumā apraudājās.

Šie divi cilvēki, kas jau kopš bērnības bija Paolo draugi, man bija blakus katru mīļu brīdi mammas slimībā un viņas nāvē. Kad apātiski būtu sēdējusi kādā kaktā, viņi palīdzēja manam mīļotajam izvilkt mani no mājām, un tā es bieži attapos sēžot pie kamīna cilvēku sabiedrībā. Kā sacīja man vedējs: “Nebija svarīgi, lai tu aktīvi piedalies sarunās. Bija svarīgi, ka tu tur biji un šad tad mūs redzēji un varbūt izbāzi galvu laukā, lai palūkotos, kas pasaulē notiek.” Dievs mums kaut ko atņem, bet arī dod pretī: esmu patiesi sirsnīgu cilvēku vidū.

Latvijā vedējiem ir diezgan nopietnas lomas. Tā teikt – viņi ir daļēji tie, kas organizē daļu kāzas. Mums nekad nebija pastāvējis tāds jautājums par to, kas kāzas organizēs. Visu darijām paši un vecāki. Itāļiem tradīcijas ir kāzas gatavojot, nevis iekš mazu tradīciju ievērošanu pašu kāzu laikā. Te nav līgavas izpirkšanas, nav kalnu un tiltu pārbraukšana, nav ģimenes karogu zīmēšanas un miķošanas. Jāsaka, ka nav arī pirmā valša. Bet kas mums bija? Mums bija kāzas! Abi esam katoļi praktikanti un pats svarīgākais bija noslēgt laulības Baznīcā visīpašākā Liecinieka klātbūtnē – Dieva priekšā.

Kad vecāki par visu bija informēti, liecinieki izvēlēti, tad meklējām pēc mazas baznīciņas. Bijām nolēmuši, ka kāzās baznīcā būs tikai ap 30 cilvēku un ka mūs salaulās mana vīra bērnības draugs – domenikāņu mūks. Atraduši un laicīgi aizrunājuši (kas par veiksmi, nedēļu vēlāk uz to pašu baznīcu, dienu un datumu pieteikušies vēl 5 pāri, bet viņu kāzas tikušas tad organizētas citos laikos. Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ un tādēļ te Itālijā kāzas baznīcā tiek aizrunātas gandrīz gadu iepriekš!) romiešu stila baznīciņu, sarunājām mūsu priesteri, izgājām pirmslaulību kursu un sagatavojām visus dokumentus, kas man bija jādabūn no manas draudzes Rīgā. Aizrunājām fotogrāfu, pirms tam izpētot tā darba specifiku (mums bija svarīgi, lai laulību ceremonijas laikā fotogrāfs neskraida pa visu baznīcu ķerot labākos momentus. Nekam nevajadzēja izjaukt mirkļa burvību un padarīt mazāk svētu šo skaisto mirkli. Arī ciemiņiem nebija jājūt, ka fotogrāfs tur ir). Atradām arī vijolnieci, kas spēlēja baznīcā (izvēlējāmies vijoli, jo mums abiem patīk šis mūzikas instruments).

Mēs bijām izlēmuši daudz ko radīt pašu spēkiem, lai vēlāk būtu tā jaukā sajūta, ka paši esam daudz kur savu pirkstu pielikuši un tādejādi izdzīvojuši šo sagatavošanās procesu. Ar prieku varu pateikt, ka mums nebija tradicionālā pirmskāzu stresiņa. Laikam jau no tā var izvairīties, ja kāzas sāk gatavot vairāk kā gadu iepriekš.

Nolēmām kāzu dienu sadalīt 2 daļās. Svinīgā daļa baznīcā ar pusdienām pēc tam mūsu izvēlētajā restorānā un vakarā mājas dārzā tika saaicināti visi citi draugi un paziņas. Mūsu 30 īpašajiem viesiem, kas tika aicināti uz Svēto Misi baznīcā un uz svētku pusdienām restorānā 12. gadsimta pilsētiņā Bagno Vignoni, ielūgumus es biju pati zīmējusi, par cik aizraujos ar akvareļiem. Izjutu lielu gandarījumu katram radot vienīgu, unikālu un neatkārtojamu ielūgumu, kādu citiem nebūs. Bet atlikušajiem viesiem tādēļ netika mazāk jauki ielūgumi – tos pasūtijām klosterī pie augustīniešu mūķenēm, kurus gleznoja kāda no māsām.

Ziedu kompozīcijas baznīcā arī izveidojām pašu spēkiem. Ņemot vērā, ka baznīciņa bija skaista savā vienkāršībā, nolēmām, ka lieki to piebērt ziedu kalniem. Vien pāris kompozīcijas pie altāra un viena uz tā bija gana. Un mana mīļotā vedējmāte un manas ģimenes sievietes devāmies dienu pirms kāzām izrotāt baznīcu.

Es nebiju sarīkojusi vecmeitu ballīti, kuras laikaa cilvēks atvadās no savas ierastās dzīves. Smējos, ka man nebija žēl no tās atvadīties un nebija nekāda jēga niekoties tādā pasākumā. Tā vietā sarīkoju vienkāršas pusdienas savām ģimenes sievietēm, tad devāmies izbraucienā pa Toskānu un izrotājām baznīciņu… Tas tik ļoti deva vienotības sajūtu.

Manu līgavas pušķi ieraudzīju tikai kāzās pie baznīcas. To man uztaisīja mana vīra vedējmāte. Zinot, ka mīlu kallas, tās man arī tika ļoti oriģinālā pušķī, kādu pirms tam nebiju redzējusi nevienai manai draudzenei un, šķiet, neesmu vēl šodien nevienai citai redzējusi.

Itāļi mēdz sarūpēt mazas pateicības dāvanas saviem viesiem. Daļu to bijām nopirkuši, bet vēl kādu daļu paši ģimenē taisijām, jo slavenās “bomboniere” kādreiz tika radītas ļimenē. Ņemot vērā, ka esmu latviete, vēlējos, lai dominētu sarkanbaltā krāsa. Arī mākslīgi kallas ziediņi atrada mazajās kompozīcijās savu vietiņu, kā daļiņa no mana pušķa visiem.

Biju jau pieminējusi, ka vakara daļa tika rīkota mājas dārzā. Visiem 70 viesiem vakarā mielastu sarūpēja mana šeptelīgā vīrmāte (starpcitu, mūsu pilsētiņā izslavēta pavāre un konditore, kura pārspēj jebkuru šefpavāru!) ar savām draudzenēm. Jau mēnešiem pirms tam tika taisīts menu un tad plānots ko, kad un kā gatavot. Biju viena no tām retajām līgavām, kurai bija 2 kāzu tortes un abas vienlīdz gardas. Vīrmātes pagatavotā torte bija sniegbalta ar tumši sarkanām rozem, kas krāsu ziņā atgādināja Latvijas karogu.

Dārzu svinībām sagatavoju es ar ģimenes sievietēm. Visiem galdiem pa vidu stāvēja kompozīcijas no lavandas, kas man trakoti patīk, starp tām viena tumši sarkana rozīte un balts tilla audums apkārt kompozīcijai kā mākonis. Turpat blakus kristāla trauks, kas atgādināja lielu glāzi, kurā iebērtas jūras smiltis, gliemežvāki un svecīte pa vidu. Vienkārši un katram šim niekam mana un puiša dzīvē ir kāda nozīme.

Nakti pirms kāzām aizvadīju ģimenes sieviešu sabiedrībā. Apbrīnojamā kārtā izdevās gan mierīgi aizmigt, gan izgulēties. Atmodos atspirgusi. Noskalojos aukstā dušā, lai justos vēl spirgtāka, ņemot vērā, ka mani gaidīja laukā vismaz +30°. Iekodu savu pēdējo brokastiņu sirdsdraudzenes sabiedrībā vēl kā jaunkundze. Un tad jau agri rītiņā mājās sāka rosīties kosmetoloģe un frizieris (vienīgais tā rīta vīrietis, kas mani redzēja, bet kas par to?). Es pacilāta sēdēju un ļāvos, lai ap mani rosās… Tas bija viens no visskaistākajiem rītiem manā mūžā. Meiteņu nopūtas un smaidi izteica vairāk kā 100 vārdi, jo visām kārojās ātrāk redzēt kleitu. Ak, sievietes – romantiskās būtnes!

Jā, biju ievērojusi vienu senu tradīciju (vēstot, ka tā ir sena ebreju tradīcija, bet daudzas tautas vēlas sev to piedēvēt): man bija kaut kas vecs un aizlienēts (vīrmātes kāzu cimdiņi, kam nākamajā dienā paliktu 45 gadi un ko vilka arī mana svaine savās kāzās!), kaut kas jauns (par spīti citu aizspriedumiem, ka pērles kāzās nedrīkst vilkt, jo tas nesīs asaras, man tās bija. Ticu, ka esmu raudājusi jau gana un Dievs man aiztaupīs turpmāk tādas bēdas, kādas man jau bijušas) un kaut kas gaiši zils.

Es nebiju tā līgava, kas kavējās savās kāzās, lai gan priesteris bija gatavs, ka tas varētu notikt, jo tad, kad viņam pateicām, ka laulāsimies 10.30, viņš atsmēja:

“Skaidrs, tātad 11!”

Devos uz baznīcu savu vedēju pavadībā, kamēr mans mīļotais savu. Izgāju no mājas un atvērusi ārdurvis sadzirdēju sajūsmas saucienus un aplausus. Apjukusi pamanīju, ka mani jaukie kaimiņi bija salasījušies laukā, lai mani izvadītu no mājām. Cik aizkustinošs mirklis!

Braucot cauri pilsētai, vedējtēvs trakoti pīpināja mašīnu, lai piesaistītu visu cilvēku uzmanību. Ļaudis stājās un starojoši māja ar roku mašīnai nopakaļ. Es sajutu, ka smieli nāk – laime kutināja krūtīs.

Ieradusies pie baznīcas, pārlaimīga atradu tur stāvam manu princi. Tas ir tāds neaprakstāms mirklis: abi viens otrā raudzijāmies ziņkārīgi. Un man tika pasniegta pēdējā dāvana, kuru saņēmu, kā neprecēta meitene – līgavas pušķis.

Mēs iegājām baznīcā roku rokā. Iepriekšējā dienā viss priestera teiktais par to, kas un kā notiks, jūtu uzplūdā, izgāja no galvas tieši tā, kā viņš to smejot paredzēja. Taču par laimi nekas greizi nenogāja. Skatījos uz savu nākamo vīru un redzēju, ka viņš bija pavisam mierīgs… Drošs un pārliecināts par to, ko darīja. Smaidīju visu ceremoniju un centos ļauties mirkļa burvībai, kas nekad vairs neatkārtosies. Vēlējos uzsūkt sevī katru priestera pateikto vārdu. Viņš arī bija uztraukts, jo viņam šīs bija pirmās patiesās un apzinīgās kāzas, ko viņš vadīja. Redzējām, ka arī viņā valdīja satraukums, bet tāds patīkams un reibinošs.

No baznīcas biju gatava dodies laukā skriešus. Bijām pārlaimīgi un iznākuši no baznīcas saņēmām pār galvām krāsainu rīsu lietu. Aplausi un gaviles skanēja no visām pusēm. Sveši cilvēki stājās aplūkot jampadraci. Ejot uz parku, kurā nolēmām bildēties, sanāca apstāties ik pa laikam, jo jautrie itāļi, sēžot bāros, tiklīdz mūs ieraudzīja, tā bļāva pilnā rīklē: “Skūpstu!” Un mēs paklausīgi saskūpstījušies saņēmām svešu cilvēku laimes vēlējumus ar ilgi un laimīgu mūžu divatā. Itālietes neskopojās komplimentiem un apbrīnas nopūtām. Karstasinīgā tauta!

Es zinu, ka todien man bija īpašs sargeņģelis manas mammas izskatā, jo ierasto galvassāpju dēļ, kas mani piemeklē +35° karstumā, nejutu ne kripatiņas karstuma un reiboni nelabuma dēļ arī ne. Abi ar vīru jutāmies viegli kā pūciņas un, šķiet, bijām vienīgie, kam nebija karsti 7. jūlija svelmē.

Diena aizritēja vēja spārniem. Vakarā visu draugu un paziņu vidū uzņēmāmies te vai mājsaimnieku lomu (un miķošanu nevajadzēja ar aubīti, hūti un priekšautiem). Mana vīra rūpes par viesiem bija aizkustinošas. Kādā brīdī aizdedzinājām svecītes, kas simbolizēja gaismas ienešanu mūsu jaunajā ģimenē. Īsi pirms otrās tortes griešanas mans vīrs mani pasauca maliņā un pēkšņi nez no kurienes izvilka laukā Latvijas karogu. Paņēmu to rokās un aizkustinājuma asarām acīs pagriezos pret visiem, kas pamanījuši noplīvojam šo karogu, sāka gavilēt pilnā kaklā, spiegt, svilpt un aplaudēt, izrādot tādejādi savu sajūsmu par Latviju. Mans vīriņš gribēja, lai visa sajūsma tiek tikai man un es pamanīju, ka viņš ātri noslēpa Itālijas karogu. Noskūpstijis mani uz pieres, viņš aizskrēja pie mammas uz virtuvi, lai pēc brīža atgrieztos. Tobrīd nodomāju, ka šī ir mūsu abu diena – latvietes un itāļa diena un tieši tādēļ aizskrēju izvilkt no lādes Itālijas karogu. Mī un žē, kas par aurošanu sākās tad, kad izskrēju ar to pie viesiem. Man trīsas pār muguru pārskrēja. Paolo izbrīnīts izskrēja uz terases, lai noskaidrotu, kurš tad atkal tracina viesus un ieraudzījis mani ar abiem karogiem pārlaimīgs nāca man pretī. Skatoties viens uz otru nepamanijām, ka sev ap pleciem apsējām nevis savas tautas karogus, bet viens otra. Un vai tas nav liktenīgi? Nu ir tak! Un tā ar karogu apsegtiem pleciem devāmies griezt savu sveču gaismā apgaismoto torti.

Noslēgumā mūsu priesteris mums uzdāvināja patiesi dārgu dāvanu – krustu, kas nu stāv mājās goda vietā. Jācer, ka Dieva svētība nekad nepaies garām mūsu mājām.

Un līgavas pušķis? Tas netika nevienai manai neprecētajai draudzenei. To uz Lurdesu aizvedu Dievmātei.

Satrpcitu, nākamajā dienā pēc mūsu kāzām mani vīra vecāki svinēja 45. gada dienu kopš viņu kāzām. Abi ļoti ceram, ka mēs arī tik ilgi un laimīgi nodzīvosim kopā. Piemērs, kam sekot, it kā mums ir, vai ne?

Pievienot komentāru