Raitis un Sandra - Kāzu Foto Galerija / Pieredze

15.09.07.

Mūsu ceļš uz laulību ostu sākās vienā jaukā vasaras vakarā. (06.07.07). Tas bija nedaudz negaidīti, jo bildinājumu es gaidīju skaistajā triju septītnieku dienā. Bet mīļotais bija nolēmis mani pārsteigt ātrāk. Tas notika pie jūras Vecāķu pludmalē, diezgan vēlu vakarā, kad tur nebija vairs neviena cilvēka. Saulrietu mēs neredzējām, jo bija nedaudz apmācies. Tajā vakarā mēs abi bijām ļoti satraukušies. Bildinājums man stāv atmiņā kā viens no trijiem skaistākajiem brīžiem manā līdzšinējā mūžā.

Nākamajā dienā braucām pie maniem vecākiem uz Dobeli paziņot priecīgo vēsti. Bija arī vēl citi jaunumi, ko pavēstīt, proti, par gaidāmo mazuli. Pārsteiguši manu ģimeni, devāmies pie Raita vecākiem uz Bausku. Tur arī visi bija sēdus, protams, labā nozīmē. Tūliņ pat sākām kāzu plānošanu, jo vēlējāmies precēties vasaras beigās. Laika vairs nebija daudz. Tajā pat vakarā jau rezervējām viesu namu „Lejasraķi”. Tas atrodas netālu no Aizputes. Bijām nolēmuši salaulāties Apriķu baznīcā, kas ir slavena ar saviem kokgriezumiem. Uzreiz arī izdevās sarunāt vedējus – manu māsu un viņas draugu. Visu lielo darbu paveica viņi. Es taisīju galda kartes, ielūgumus, meklēju sev līgavas kleitu, aksesuārus, kurpes. Un man likās, ka man ir daudz ko darīt. Tagad es tikai apjaušu, cik grūts patiesībā ir vedēju pienākums, jo nu mums jāiet pašiem par vedējiem manai māsai un viņas draugam.

Katrā ziņā laiks līdz kāzām bija ļoti satraucošs, bet pašas kāzas vispār bija kā lidojums septītajās debesīs, un, ja godīgi, es ļoti maz ko atceros. Atceros tikai to laimes sajūtu un to, ka visu laiku smaidīju. Dienas beigās pat bija grūti pasmaidīt, jo smaida muskuļi bija pārslogoti. Labi, ka ir fotogrāfijas, kurās ielūkojoties var apjaust kas un kā notika. Un viss notika tā:

14.09.07 es aizbraucu uz Dobeli pie vecākiem. Tur man bija sarunāts frizieris, kosmetologs, manikīrs. Bet galvenais iemesls – nakts pirms kāzām jāpavada atsevišķi no līgavaiņa. Tā bija traka nakts, aiz uztraukuma nevarēju pagulēt. No rīta jau sešos biju augšā un sāku gatavoties. 12:00 man bija jāsagaida savs līgavainis. Nedaudz ieilga mans friziera apmeklējums, tāpēc es knapi biju paspējusi ielīst kleitā, kad jau vedēji ar manu topošo vīru zvanīja pie durvīm.

Vispār man sākās panika. Pēdējā brīdī likās, ka izskatos drausmīgi, ka nevaru nevienam rādīties, ka negribu precēties, man bija bail. Kamēr notika izdarības ar viltus līgavu un izpirkšanu, nomierinājos un saņēmu visus spēkus, lai izietu pie vīra. Kā iegāju istabā, visi sāka fotografēt, teikt komplimentus. Vīrs pasniedza man līgavas pušķi, es piespraudu viņam ziediņu pie uzvalka. Nedaudz paciemojāmies vēl vecāku mājās un tad jau devāmies līdzi vedējiem. Viņi aizveda mūs uz skolu, kurā mācījos līdz 9. Klasei – uz Jaunpils vidusskolu. Tur ieēdām vecāku sagatavotos mūsu bērnības mīļākos ēdienus, pakavējos atmiņās. Tad braucām tālāk uz Aizputi. Kazdangā mums bija jāatstāj ziedojumi (precīzi kam neatceros) dižozolā – jāmet vainadziņš un jāieliek dobumā groziņš ar āboliem. Pēc tam braucām uzreiz uz Apriķu baznīcu. Tur notika ceremonija. Tas bija skaisti.

Tālāk devāmies ar vedējiem un vecākiem mazajā ceļojumā. Pār pirmo tiltu vīrs mani nesa – ar cik soļiem pārnesa, tik arī kopā dzīvosim. Ļoti daudz sanāca. Tālāk bija tilti ar naudiņas mešanu, kociņu mešanu straumē, grēku dedzināšana, balonu laišana gaisā, kopīga banāna lobīšana un novēlējumu rakstīšana. Tilti tiešām bija skaista atrakcija. Un vēl tā sajūsma, ka visas garām braucošās mašīnas mums signalizēja. Iebraucot viesu namā mūs sagaidīja vārti. Pirmajos vārtos bija sakārtas konfektes. Tas ir viss, ko atceros. Nākamajos vārtos vīram bija jāuzsien sev kaklasaite, bet man jāuzklāj galds ar spēļu servīzīti. Salvešu vietā bija tualetes papīrs.

Ar šo pienākumu godam tikām galā. Pēc tam bija abiem jāsaguļas uz šaura koka soliņa. Tad bija šķīvja bradāšana. Dikti daudz mums to bērnu sanāca, un mazbērnu vēl vairāk. Mūsu kāzu diena bija diezgan auksta. Kādi 10 grādi tikai. Bijām ļoti nosaluši. Tāpēc bija ļoti patīkami beidzot tikt iekšā pie viesību galda, iedzert siltu tēju. Pirms tam, protams, bija sālsmaize, ko pasniedza mūsu mammas. Tad vedēji teica skaistus tostus. Ēdām, dzērām, runājām. To visu atceros kā pa miglu.

Tad nāca pirmais valsis, kas sanāca diezgan neveikls, jo dejot nācās pie citas mūzikas, nekā bija plānots. Tad bija visādas rotaļas, dejas. Un visbeidzot mičošana. Man vedējmāte uzlika skaistu aubi, priekšautu, iedeva rokās māla bļodu un koka karoti. Vīram tika platmale un pīpe. Pie mičošanas arī bija visādi uzdevumi. Noskaidrojam, kurš būs maka turētājs, kā turpmāk sadalīsim ikdienas darbiņus utt. Viesi dziedāja dziesmas. Beigu beigās dalījām torti, iedzērām vēl šampanieti. Es biju ļoti nogurusi. Vēlējāmies doties pie miega. Droši vien manu pašsajūtu ietekmēja tas, ka biju jau piektajā mēnesī. Tad mūs ieģērba lielajā naktskreklā, nodziedāja miega dziesmu un pavadīja līdz mūsu numuriņam.

Rīts sākās ar dziesmu aiz loga. Modinātāji nesnauda, bet gan godam veica savu pienākumu. Ieradās vedējmāte ar ūdensbļodu un dvieli. Man vajadzēja mazgāt muti savam jaunajam vīram. Un viņam tā pat man. Otrā dienā bija vēl pasēdēšana, dāvanu dalīšana, pateicības. Un tad jau arī lēnām posāmies uz māju. Galu galā bija jākravājas kāzu ceļojumam. Bet tas jau ir cits stāsts...