Līga un Igors - Kāzu Foto Galerija / Pieredze
Laimīgais 22.07.2011
Mūsu brīnišķīgais stāsts aizsākās pirms 3 gadiem tieši šajā pašā dienā kad mijām gredzenus 22.jūlijs
mums šķita tieši tas, kas mūsu attiecībām nepieciešams. Par kāzām man jau esošais vīrs sāka runāt
tajā pašā gadā kad iepazināmies - laikam neraksturīgi vīriešiem. Sākumā bija fantastisks bildinājums
- ezera krastā, kuru es ļoti gaidīju, bet nekad nebiju domājusi , ka viņš būs tik oriģināls - bija dikti
centies - dzeja un visu cilvēku priekšā, kas toreiz bija tur atpūsties - viņš mani bildināja.
Sākām visu plānot jau gadu iepriekš, sākuma tikai info līmeni pēc tam jau visas rezervācijas un citi
darbi. Jāpiebilst ka iepazināmies un dzīvojam mēs NeLatvijā un tāpēc arī kāzas neuzskatījām par
nepieciešamību rīkot Latvijā.
Bija 2010 gada decembris kad es saņēmu gatavu savu kleitiņu - sajūtas bija neaprakstāmas - kamēr
vīrs nebija mājās piemērīju to vairākas reizes un cītīgi slēpu to no viņa. Bija jau bija viņam tā lielā
ziņkāre, bet cietās un esot bijis tā vērts.
Tad veikalā arī uzgāju savas kurpītes, ilgi nevarēju atrast , bet vienā jaukā dienā bija un ķēru ciet.
Ar vīrieša uzvalku bija vieglāk - to it kā arī ilgi meklējām, ilgi gaidījām veikalos pievedumus - un
arī burtiski kādus 4 mēnešus pirms kāzām nopirkām. Kurpes bija lielāka problēma, ļoti negribējām
šņorējamās, manuprāt ,neizskatās smuki. Nācās vest no citas valsts. Sieva un vīrs apģērbti - prieks
bija neviltots.
Atlika ķerties pie ielūgumu un galda karšu taisīšanas. Taisīju pati - gandarījums bija liels. Vāciņi
ielūgumiem bija gatavi laicīgi, vienīgi tekstu gan ilgi domāju, bet tam bija diezgan gana laiks, jo mums
bija jāgaida tikšanās sakarā ar mūsu kāzu datumu - tad kad zinājām datumiņu, tad varēju drukāt ari
tekstu iekšā ielūgumos.
Mūsu diena sākās fantastiski - pamodāmies un caur aizskaru maliņu redzēju, ka mūsu sapnis
piepildījies - spīd saulīte. Un pēkšņi zvana telefons - otrā galā vedējtēvs - viņš man saka- Līguc,
paskaties pa logu. Es saku es zinu, zinu ārā spīd saulīte, jo mēs ar vedējtēvu bijām runājuši par to, ka
baidos no lietusgāzēm mūsu nozīmīgajā dienā. Tas bija fantastisks mirklis -tāda kopīguma sajūta.
Cēlāmies augšā iedzērām kafijas krūzi un devāmies savās gaitās.
Mans rīts sākās ar make up veidošanu - līdz tam man bija jāmēro gabaliņš ar auto, bet bija tā vērts.
Vīrietis uz frizētavu. Tad es atkal ar savu frizūru. Un tad jau mājiņās un varēja ģērbt savu burvīgo
kleitu - šo brīdi gaidīju ar fantastiskām sajūtām. Mammucis, mani ieģērba - piekoriģēja kas bija
koriģējams, sabučoja, apskāva un devās lejā pie vedējiem un sava superīgā znotiņa kā viņa sauc viņu.
Lejā notika līgavas izpirkšana, mamma bija sagatavojusi pārbaudījumus, kas viņam bija jāizpilda,
lai tiktu pie savas līgavas. Es stāvēju otrajā stāvā un ar vienu ausi klausījos kā viņam veicas ar šiem
uzdevumiem - un man nobira prieka asara - cik labi viņš tomēr mani pazīst un ka mana izvēle ir
pareizā nešaubījos ne mirkli. Viņam bija jāuzmin kurš no daudzajiem lūpu nospiedumiem ir manējais,
jāpiemin gan tas, ka savu lūpu nospiedumus atstāju ar svešu lūpu krāsu, lai maldinātu viņu. Bet
arī tas viņam nebija šķērslis - viņš zināja vienalga kuras ir manas . Tad mamma bija sagatavojusi
jautājumus uz kuriem arī zināja atbildes - uh, cik es biju laimīga kad varēju viņu satikt pēc tikt
grūtiem pārbaudījumiem. Un tad viņš mani ieraudzīja - to arī neaizmirsīšu tik drīz, tās acis, kā viņš
skatījās. Viņš tik ar īkšķi parādīja un noteica čukstus -Super! Arī viņš izskatījās patiesi skaists un
laimīgs.
Tad vedēji mums abiem bija sagatavojuši uzdevumus, jau no paša rīta lika pie darba - mīļumam bija
jāspridzina baloni līdz būs pareizā atbilde kura apmierinās vedējus uz jautājumu - Kāpēc precies?
Jāpiemin gan ka mīļumam nācās šķirties arī no naudiņas, jo viena atlaide bija nepareiza.
Tad mīļumam bija jānoslauka lievenis un man bija jāuzkaisa 3 šķipsniņas sāls, lai ļaunie gari nenāk
mūsu mājoklī. To izdarījuši - gaidījām viesus, tad bija neliela fotografēšanās pie mājām un devāmies
lielajā ceļā, jo līdz mūsu izvēlētajai vietai bija jābrauc vairāk kā stunda.
Bijām mūsu Laimīgajā vietā Īrijas dienvidos un tiklīdz izkāpām no mūsu ērtā auto tā sākās auto
signāli, kliedzieni un slavinājumi - šī tauta neslēpj sajūsmu, par to mēs viņus mīlam. Tas tā pacēla
noskaņojumu, kas jau tā kāpa pāri maliņām. Tad brauca divstāvīgais autobuss, un visa rinda kas
sēdēja otrajā stāvā - ķēra un grāba kas nu kuram bija kamera, fotoaparāts vai vnk telefons - un
bildēja mūs - tas bija fantastiski, mēs mājām ar rociņām kā tāds populārs pāris.
Bet pēc tam jau sākās satraukums, jo gaidījām pie ceremonijas vietas un uztraukums lika manīt. Bet
viss noritēja fantastiski, tik daudz pozitīvu emociju. Pēkšņi pienāk mirklis kad mēs skaitījām rindiņas
par gredzeniem, par to nozīmi utt. Es atcerējos ka neesmu noņēmusi saderināšanās gredzenu, es
pa kluso to mēģināju izdarīt un pārlikt uz otras rokas, jāsaka ka nebija tik viegli jo rokas bija mitras
un karstas , bet nu beigās jau man izdevās. Tas tā no kurioziem, ceru , ka no malas tas neizskatījās
tik briesmīgi. Pēc tam sākās sveikšana un atkal fotografēšanās. Tajā mirklī domāju vien par to, lai tik
ātrāk varētu nolikt tās smagās puķes kur nostāk, bet nē , bija jābildējas ar visām puķēm.
Tad nu esam oficiāli vīrs un sieva - varējām doties tālāk.
Tālākās norises diktēja fotogrāfe un vedēji.
Nākošā apstāšanās vieta bija uz četru joslu štrāses - un atkal nenormāli daudz pozitīvo emociju.
Fotogrāfe gribēja mūs nobildēt pie auto - ka mums it kā salūzusi mašīna un es stopēju, lai kāds
palīdz. Un jūs neticēsiet, mēs atkal pārliecinājāmies par to ka īru taura ir atsaucīgākā ko esam satikuši
- viens vīrietis piestāja lai mums palīdzētu - mēs teicām viss ir kārtībā - mums ir šī gada izlaiduma
automobilis, nekas nav noticis -auto iet , viss kārtībā, mums ir vnk fotosesija. Pārsmējāmies ne pa
jokam.
Arī nākošā pieturvieta ir domāta fotosesijai, tur dodamies jau vieni paši. Pamestas baznīcas
drupas , apsūbējuši balti akmeņi, kas vēl turas pamatos - tā teikt baznīcas drupas. Tur klaiņoja arī
zirdziņu pāris -laikam arī līgava ar līgavaini. Šie arī ļoti gribēja ar mums fotografēties, mēs protams,
neiebildām, lai jau pievienojas - jāpiebilst, ka šeit sanāca ļoti skaistas bildes.
Tad jau devāmies tālāk, kur vedēji bija parūpējušies par kārtīgu smieklu devu. Atkal pārbaudījums.
Jāpiestāj bija pie veikala. Vedēji mums katram iedeva 2 eiro un mums bija jānopērk sev brokastis.
Vedējtēvs deva laiku tikai 3 minūtes, viņš laikam bija aizmirsis, ka man kleita un 8 cm augstpapēžu
kurpes - bet nu nekas - turējos godam. Ieskrienam veikalā - pat nespējam meklēt sev brokastis,
kad nākas uzklausīt laba vēlējumus un uzslavas. Bet nu brokastis arī atradām. Skrienam jau uz garo
rindu, kad kāda sieviete mūs palaida pa priekšu - tik patīkami. Stāvu pie kases, viņš tur skenē tas
preces un es konstatēju ka man nepietiek naudiņas - es - aaaaaa! Saku šo lūdzu tad neņemšu -
tam kasierim laikam bija smieklīgi. Manam vīriņam gan vēl palika pāri naudiņa - ah, es jau zināju ka
nemāku taupīgi iepirkties. To konstatēja arī vedēji. Ārprāc, gandrīz paliku parādā veikalam. Kauns.
(Bet mans vīrs jau pieradis ka neiepērkos taupīgi) . Tad nu atkal bija mums smieklu deva.
Nākošie pārbaudījumi jau notika mums ļoti mīļā mazpilsētiņas parkā - kuru pirmo reizi apmeklējot
mēs ar vīru iemīlējām to vietu. Šeit bija arī mums sagatavoti pārsteigumi un uzdevumi. Bija gan
jāatvadās no bērnības, laižot kuģīšus upītē, gan savi nedarbi jāraksta un jāslīcina, gan jādalās ar
mīļvārdiņiem. Tas viss bija tik pozitīvi, ka pat aprakstīt to nemēģināšu. Un atkal lielā fotografēšanās.
Tad devāmies uz mūsu slaveno upi, slīcinājām nedarbus, ko ievietojām speciālā pudelē, ko
vedējmāte bija sagatavojusi. Un saslēdzām mūsu sirdis uz mūžiem Kopā, atslēdziņas nokrita
upes dzīlēs. Tad nu bija jādodas uz vakara mielastu - uh, kā mēs bijām izbadējušies. Kad bijām
iestiprinājušies - gardo kūku arī uzēduši, varēja jau laist dančus, fotografēties un stāstīt jokus,
uzsaukt tostus un saukt Rūgts! Kā arī rakstījām vēstules ko atvērsim 1.gadadienā.
Pāris dienas pēc kāzu dienas sākām atpakot arī dāvanas un atklātnītes, kas bija pievienotas dāvanām
- tas bija vēl tāds brīdis, kas pagarināja šo jauko mirkli.
Pēc pāris dienām jau būsim mēnesi kā vīrs un sieva - sajūtas ir neaprakstāmas - daudzi prasa nu
kādas sajūtas - sakām, ka DIEVĪGAS- esam laimīgi atraduši viens otru un varu pavēstīt visai pasaulei,
ka man ir Burvīgākais vīrs pasaulē. Zinu, ka viņs domā tāpat. Esam jau sākuši plānot medusmēnesi -
aviobiļetes un hoteli jau pasūtījām. Biki nianses vēl jāpieslīpē un maršruts jāizdomā.
Mūsu diena pagāja tik satraucoši un tik pozitīvi - mēs jums katram novēlētu tādu dienu kā mums - ko
Dievs mums deva.
Paldies visiem, kas palīdzēja kaut ar sīkumiņu, kaut ar padomu lieku - pateicoties šim visam mūsu
diena izvērtās fantastiska. Mūsu dienā pat uzspīdēja saule pēc nedēļu ilgām lietusgāzēm un tā
noturējās līdz pat vakaram.
Paldies supervedējiem par izturību par padomiem un ieteikumiem - par viņu jaukajiem
priekšnesumiem un superīgo dienu kopā ar viņiem.
Paldies mammucim, kura palīdzēja un bija mums līdzās.
Paldies Intai Jūrmalei - Škuburei par skaistajām rotām
Paldies manai šuvējai , kas man darināja tik fantastisku kleitu.
Paldies Ltd par ziediem
Paldies Anitai Šuplinskai par make up
Paldies Anitai Liepiņai (ex.Bramane) par fantastiski garšīgo kāzu torti.
Paldies Zandiņai par palīdzīgu roku.
Paldies Mārai Alksnei par padomiem.
Paldies mūsu superīgajiem fotogrāfiem Nadīnai Ironia un Laurim
Paldies Katrīnai par nadziņiem
Paldies īru tautai, kas mums lika sajusties kā vietējām zvaigznēm un pabūt paparaci ielenkumos.
Paldies par jūsu laba vēlējumiem.
Paldies jums mīļie par ziediem, bučām, dāvanām un laba vēlējumiem - jūs mums paši labākie .
Ja kādu piemirsu lūdzu piedodiet - sirdī vienalga esat ar mums.
Pievienot komentāru
Mūsu brīnišķīgais stāsts aizsākās pirms 3 gadiem tieši šajā pašā dienā kad mijām gredzenus 22.jūlijs
mums šķita tieši tas, kas mūsu attiecībām nepieciešams. Par kāzām man jau esošais vīrs sāka runāt
tajā pašā gadā kad iepazināmies - laikam neraksturīgi vīriešiem. Sākumā bija fantastisks bildinājums
- ezera krastā, kuru es ļoti gaidīju, bet nekad nebiju domājusi , ka viņš būs tik oriģināls - bija dikti
centies - dzeja un visu cilvēku priekšā, kas toreiz bija tur atpūsties - viņš mani bildināja.
Sākām visu plānot jau gadu iepriekš, sākuma tikai info līmeni pēc tam jau visas rezervācijas un citi
darbi. Jāpiebilst ka iepazināmies un dzīvojam mēs NeLatvijā un tāpēc arī kāzas neuzskatījām par
nepieciešamību rīkot Latvijā.
Bija 2010 gada decembris kad es saņēmu gatavu savu kleitiņu - sajūtas bija neaprakstāmas - kamēr
vīrs nebija mājās piemērīju to vairākas reizes un cītīgi slēpu to no viņa. Bija jau bija viņam tā lielā
ziņkāre, bet cietās un esot bijis tā vērts.
Tad veikalā arī uzgāju savas kurpītes, ilgi nevarēju atrast , bet vienā jaukā dienā bija un ķēru ciet.
Ar vīrieša uzvalku bija vieglāk - to it kā arī ilgi meklējām, ilgi gaidījām veikalos pievedumus - un
arī burtiski kādus 4 mēnešus pirms kāzām nopirkām. Kurpes bija lielāka problēma, ļoti negribējām
šņorējamās, manuprāt ,neizskatās smuki. Nācās vest no citas valsts. Sieva un vīrs apģērbti - prieks
bija neviltots.
Atlika ķerties pie ielūgumu un galda karšu taisīšanas. Taisīju pati - gandarījums bija liels. Vāciņi
ielūgumiem bija gatavi laicīgi, vienīgi tekstu gan ilgi domāju, bet tam bija diezgan gana laiks, jo mums
bija jāgaida tikšanās sakarā ar mūsu kāzu datumu - tad kad zinājām datumiņu, tad varēju drukāt ari
tekstu iekšā ielūgumos.
Mūsu diena sākās fantastiski - pamodāmies un caur aizskaru maliņu redzēju, ka mūsu sapnis
piepildījies - spīd saulīte. Un pēkšņi zvana telefons - otrā galā vedējtēvs - viņš man saka- Līguc,
paskaties pa logu. Es saku es zinu, zinu ārā spīd saulīte, jo mēs ar vedējtēvu bijām runājuši par to, ka
baidos no lietusgāzēm mūsu nozīmīgajā dienā. Tas bija fantastisks mirklis -tāda kopīguma sajūta.
Cēlāmies augšā iedzērām kafijas krūzi un devāmies savās gaitās.
Mans rīts sākās ar make up veidošanu - līdz tam man bija jāmēro gabaliņš ar auto, bet bija tā vērts.
Vīrietis uz frizētavu. Tad es atkal ar savu frizūru. Un tad jau mājiņās un varēja ģērbt savu burvīgo
kleitu - šo brīdi gaidīju ar fantastiskām sajūtām. Mammucis, mani ieģērba - piekoriģēja kas bija
koriģējams, sabučoja, apskāva un devās lejā pie vedējiem un sava superīgā znotiņa kā viņa sauc viņu.
Lejā notika līgavas izpirkšana, mamma bija sagatavojusi pārbaudījumus, kas viņam bija jāizpilda,
lai tiktu pie savas līgavas. Es stāvēju otrajā stāvā un ar vienu ausi klausījos kā viņam veicas ar šiem
uzdevumiem - un man nobira prieka asara - cik labi viņš tomēr mani pazīst un ka mana izvēle ir
pareizā nešaubījos ne mirkli. Viņam bija jāuzmin kurš no daudzajiem lūpu nospiedumiem ir manējais,
jāpiemin gan tas, ka savu lūpu nospiedumus atstāju ar svešu lūpu krāsu, lai maldinātu viņu. Bet
arī tas viņam nebija šķērslis - viņš zināja vienalga kuras ir manas . Tad mamma bija sagatavojusi
jautājumus uz kuriem arī zināja atbildes - uh, cik es biju laimīga kad varēju viņu satikt pēc tikt
grūtiem pārbaudījumiem. Un tad viņš mani ieraudzīja - to arī neaizmirsīšu tik drīz, tās acis, kā viņš
skatījās. Viņš tik ar īkšķi parādīja un noteica čukstus -Super! Arī viņš izskatījās patiesi skaists un
laimīgs.
Tad vedēji mums abiem bija sagatavojuši uzdevumus, jau no paša rīta lika pie darba - mīļumam bija
jāspridzina baloni līdz būs pareizā atbilde kura apmierinās vedējus uz jautājumu - Kāpēc precies?
Jāpiemin gan ka mīļumam nācās šķirties arī no naudiņas, jo viena atlaide bija nepareiza.
Tad mīļumam bija jānoslauka lievenis un man bija jāuzkaisa 3 šķipsniņas sāls, lai ļaunie gari nenāk
mūsu mājoklī. To izdarījuši - gaidījām viesus, tad bija neliela fotografēšanās pie mājām un devāmies
lielajā ceļā, jo līdz mūsu izvēlētajai vietai bija jābrauc vairāk kā stunda.
Bijām mūsu Laimīgajā vietā Īrijas dienvidos un tiklīdz izkāpām no mūsu ērtā auto tā sākās auto
signāli, kliedzieni un slavinājumi - šī tauta neslēpj sajūsmu, par to mēs viņus mīlam. Tas tā pacēla
noskaņojumu, kas jau tā kāpa pāri maliņām. Tad brauca divstāvīgais autobuss, un visa rinda kas
sēdēja otrajā stāvā - ķēra un grāba kas nu kuram bija kamera, fotoaparāts vai vnk telefons - un
bildēja mūs - tas bija fantastiski, mēs mājām ar rociņām kā tāds populārs pāris.
Bet pēc tam jau sākās satraukums, jo gaidījām pie ceremonijas vietas un uztraukums lika manīt. Bet
viss noritēja fantastiski, tik daudz pozitīvu emociju. Pēkšņi pienāk mirklis kad mēs skaitījām rindiņas
par gredzeniem, par to nozīmi utt. Es atcerējos ka neesmu noņēmusi saderināšanās gredzenu, es
pa kluso to mēģināju izdarīt un pārlikt uz otras rokas, jāsaka ka nebija tik viegli jo rokas bija mitras
un karstas , bet nu beigās jau man izdevās. Tas tā no kurioziem, ceru , ka no malas tas neizskatījās
tik briesmīgi. Pēc tam sākās sveikšana un atkal fotografēšanās. Tajā mirklī domāju vien par to, lai tik
ātrāk varētu nolikt tās smagās puķes kur nostāk, bet nē , bija jābildējas ar visām puķēm.
Tad nu esam oficiāli vīrs un sieva - varējām doties tālāk.
Tālākās norises diktēja fotogrāfe un vedēji.
Nākošā apstāšanās vieta bija uz četru joslu štrāses - un atkal nenormāli daudz pozitīvo emociju.
Fotogrāfe gribēja mūs nobildēt pie auto - ka mums it kā salūzusi mašīna un es stopēju, lai kāds
palīdz. Un jūs neticēsiet, mēs atkal pārliecinājāmies par to ka īru taura ir atsaucīgākā ko esam satikuši
- viens vīrietis piestāja lai mums palīdzētu - mēs teicām viss ir kārtībā - mums ir šī gada izlaiduma
automobilis, nekas nav noticis -auto iet , viss kārtībā, mums ir vnk fotosesija. Pārsmējāmies ne pa
jokam.
Arī nākošā pieturvieta ir domāta fotosesijai, tur dodamies jau vieni paši. Pamestas baznīcas
drupas , apsūbējuši balti akmeņi, kas vēl turas pamatos - tā teikt baznīcas drupas. Tur klaiņoja arī
zirdziņu pāris -laikam arī līgava ar līgavaini. Šie arī ļoti gribēja ar mums fotografēties, mēs protams,
neiebildām, lai jau pievienojas - jāpiebilst, ka šeit sanāca ļoti skaistas bildes.
Tad jau devāmies tālāk, kur vedēji bija parūpējušies par kārtīgu smieklu devu. Atkal pārbaudījums.
Jāpiestāj bija pie veikala. Vedēji mums katram iedeva 2 eiro un mums bija jānopērk sev brokastis.
Vedējtēvs deva laiku tikai 3 minūtes, viņš laikam bija aizmirsis, ka man kleita un 8 cm augstpapēžu
kurpes - bet nu nekas - turējos godam. Ieskrienam veikalā - pat nespējam meklēt sev brokastis,
kad nākas uzklausīt laba vēlējumus un uzslavas. Bet nu brokastis arī atradām. Skrienam jau uz garo
rindu, kad kāda sieviete mūs palaida pa priekšu - tik patīkami. Stāvu pie kases, viņš tur skenē tas
preces un es konstatēju ka man nepietiek naudiņas - es - aaaaaa! Saku šo lūdzu tad neņemšu -
tam kasierim laikam bija smieklīgi. Manam vīriņam gan vēl palika pāri naudiņa - ah, es jau zināju ka
nemāku taupīgi iepirkties. To konstatēja arī vedēji. Ārprāc, gandrīz paliku parādā veikalam. Kauns.
(Bet mans vīrs jau pieradis ka neiepērkos taupīgi) . Tad nu atkal bija mums smieklu deva.
Nākošie pārbaudījumi jau notika mums ļoti mīļā mazpilsētiņas parkā - kuru pirmo reizi apmeklējot
mēs ar vīru iemīlējām to vietu. Šeit bija arī mums sagatavoti pārsteigumi un uzdevumi. Bija gan
jāatvadās no bērnības, laižot kuģīšus upītē, gan savi nedarbi jāraksta un jāslīcina, gan jādalās ar
mīļvārdiņiem. Tas viss bija tik pozitīvi, ka pat aprakstīt to nemēģināšu. Un atkal lielā fotografēšanās.
Tad devāmies uz mūsu slaveno upi, slīcinājām nedarbus, ko ievietojām speciālā pudelē, ko
vedējmāte bija sagatavojusi. Un saslēdzām mūsu sirdis uz mūžiem Kopā, atslēdziņas nokrita
upes dzīlēs. Tad nu bija jādodas uz vakara mielastu - uh, kā mēs bijām izbadējušies. Kad bijām
iestiprinājušies - gardo kūku arī uzēduši, varēja jau laist dančus, fotografēties un stāstīt jokus,
uzsaukt tostus un saukt Rūgts! Kā arī rakstījām vēstules ko atvērsim 1.gadadienā.
Pāris dienas pēc kāzu dienas sākām atpakot arī dāvanas un atklātnītes, kas bija pievienotas dāvanām
- tas bija vēl tāds brīdis, kas pagarināja šo jauko mirkli.
Pēc pāris dienām jau būsim mēnesi kā vīrs un sieva - sajūtas ir neaprakstāmas - daudzi prasa nu
kādas sajūtas - sakām, ka DIEVĪGAS- esam laimīgi atraduši viens otru un varu pavēstīt visai pasaulei,
ka man ir Burvīgākais vīrs pasaulē. Zinu, ka viņs domā tāpat. Esam jau sākuši plānot medusmēnesi -
aviobiļetes un hoteli jau pasūtījām. Biki nianses vēl jāpieslīpē un maršruts jāizdomā.
Mūsu diena pagāja tik satraucoši un tik pozitīvi - mēs jums katram novēlētu tādu dienu kā mums - ko
Dievs mums deva.
Paldies visiem, kas palīdzēja kaut ar sīkumiņu, kaut ar padomu lieku - pateicoties šim visam mūsu
diena izvērtās fantastiska. Mūsu dienā pat uzspīdēja saule pēc nedēļu ilgām lietusgāzēm un tā
noturējās līdz pat vakaram.
Paldies supervedējiem par izturību par padomiem un ieteikumiem - par viņu jaukajiem
priekšnesumiem un superīgo dienu kopā ar viņiem.
Paldies mammucim, kura palīdzēja un bija mums līdzās.
Paldies Intai Jūrmalei - Škuburei par skaistajām rotām
Paldies manai šuvējai , kas man darināja tik fantastisku kleitu.
Paldies Ltd par ziediem
Paldies Anitai Šuplinskai par make up
Paldies Anitai Liepiņai (ex.Bramane) par fantastiski garšīgo kāzu torti.
Paldies Zandiņai par palīdzīgu roku.
Paldies Mārai Alksnei par padomiem.
Paldies mūsu superīgajiem fotogrāfiem Nadīnai Ironia un Laurim
Paldies Katrīnai par nadziņiem
Paldies īru tautai, kas mums lika sajusties kā vietējām zvaigznēm un pabūt paparaci ielenkumos.
Paldies par jūsu laba vēlējumiem.
Paldies jums mīļie par ziediem, bučām, dāvanām un laba vēlējumiem - jūs mums paši labākie .
Ja kādu piemirsu lūdzu piedodiet - sirdī vienalga esat ar mums.
Pievienot komentāru
| Pievienot komentāru: | * obligāti jāaizpilda |
