Liene un Imants - Kāzu Foto Galerija / Pieredze
Mūsu kāzas bija 07.08.09.
Vēl joprojām atmiņas tik skaidras, it kā tas būtu bijis vakar....
Sākšu ar nedēļu pirms kāzām:
Pirmdiena.
Abi ar tad vēl topošo vīriņu vēl kūlāmies pa māju un veikaliem, nevarējām saprast, kad labāk braukt pie maniem vecākiem - šodien vai rīt. Man nākamajā dienā jābūt pie friziera griezt un krāsot matus, tāpēc vēlu vakarā tomēr nolemjam braukt šodien, lai no rīta steigā neko neaizmirstu. Ārprāts, cik daudz to mantu vajadzēja līdzi!!! Visas galvenās lietas paņemtas, cerībā, ka nekas nav atstāts un aidā, braucam uz manas dzimtas mājām, pa ceļam vēl Statoil - karstais suns un latte, tad mājas un jāiet gulēt, taču miegs nevienā acī, laukā taču pilnmēness sācies... uztraukuma nav.
Otrdiena.
Abi dodamies pie manas frizieres griezt matus, vīriņam nogrieza perfekti, nu ļoti patika. Saprotu, ka tās Rīgas frizieres vienmēr manu mīļumu ir tikai izķēmojušas. Tad tieku safrizēta es un dodamies mājās palīdzēt mammai cept saldos riekstiņus! Pa dienas vidu vēl paspējām aizbraukt nopirkt vedējiem dāvanu - dāvanu karti uz SPA centru. Vakarā mums bija tikšanās ar mācītāju, pārrunājām ceremonijas gaitu un mācītājs mums liek izvēlēties vai gribam kopā iet baznīcā, vai lai mani ved tēvs. Es saku, ka vedīs tētis, un mācītājs nolemj, ka tādā gadījumā mums pirmo reizi jāsatiekas baznīcā, mēs mājam ar galvu, ka piekrītam, bet es skaidri zinu, ka tiek plānota mana izpirkšana, tāpēc būs jāmāna mācītājs un visi citi. Tad mācītājs iedod telefona numuru tantei, kas dekorē baznīcu, lai mēs visu sarunājam, cik zinu tante bargs un strikts savos uzskatos. Izeju no sakristejas un uzreiz metos pie telefona zvanīt tantei, izklausās jau dikti sakarīga, visi laiku atkārto, ka mūsu kāzas, lai darām kā gribam, taču līdz ko ieminos par to, ka man vedēju mazie dvīņi kaisīs ziedlapiņas ejot iekšā baznīcā, tā atskan dikti strikts nē, paklāju, kas atritināts svētajā ritulī nedrīkst smērēt un pa to vispār drīkst iet tikai mācītājs un līgava, nu labi, ka nē, tad nē, rūgti jāsamierinās. Tad prasu par svecītēm, bija doma gar paklāja malu izkārtot svecītes stikla trauciņos, bet atkal nē, kad viesi dosies mūs sveikt, tad būs īsti mežoņi un visu izspārdīs pa zemi, ja nu vienīgi tās svecītes var izlikt ceremonijas sākumā, bet viņa ceremonijas vidū tā novāks. Nolemju, ka man nevajag, lai kaut kāds tante, kad sakām viens otram solījumu sāk vazāties pa baznīcas vidu vācot svecītes. Tad nonākam pie varianta, ka liekam eglīšu svecītes uz solu galiem, bet arī tad viņai vajag īpašu vācu ražojumu, kam nav apaļie gali, lai atbilst diametrs, utt. Viņa laikam nekad neko nebija dzirdējusi par svecīšu iekausēšanu svečturī. Beigās sarunājam, ka tiksimies ceturtdien, es aizvedīšu viņai puķes un sveces. Abi ar Andri braucam mājās un ejam gulēt. Uztraukums atkal nav, bet arī miegs nenāk, ak tas pilnmēness.
Trešdiena.
Ar mammu atkal cepam riekstiņus, daudz, daudz, daudz....Vakara pusē aizbraucam uz "Lāčiem" nopirkt grauzdiņus un pie vīriņa vecākiem saplūkt margrietiņas. Mierīga diena, atkal pilnīgs miers un bezmiegs...
Ceturtdiena.
Agrs rīts, braucam uz tirgu pēc puķēm, nopērku veselu kalnu ar fantastiski skaistām dzeltenām gladiolām, meklēju tās sasodītās svecītes, bet, ticiet man, nav viegls uzdevums vasaras vidū nopirkt Ziemassvētku eglīšu svecītes. Beigās dikti priecīga atrodu un nopriecājos par to, ka tām ir gludas apakšas. Braucam ātri uz mājām, kur nogriežu visu plīvurpuķi, paņemam margrietiņas un braucām uz baznīcu. Tante mūs sagaida, saliekam ziedus spaiņos, mīļumam pēkšņi jāaizskrien uz mājām, atdot vedējtēvam alkoholu, ko vest uz svinību vietu, es palieku ar tanti viena baznīcā, kur pusstundu klausījos pa to, kā Jēzus mūs mīl. Labi, nebija jau tik traki, vienkārši aprunājāmies par ticības lietām! Kronis visam, izrādās svecītes ir par šauru, neder baznīcas svečturos, nav īstās. Atbrauc Imants un paņemu no tantes vienu baznīcas svecīti (kas OBLIGĀTI jāatved atpakaļ!), lai varētu salīdzināt to pareizo diametru un atkal braucu uz tirgu, atrodu svecītes, taču dzeltenas, man pašai liekas, ka nekāda vaina, skaisti izskatīsies kopā ar margrietiņu dzeltenajiem vidiņiem, bet tante ieraudzījis dzeltenās svecītes novaidas un ir kategoriski pret, jābūt baltām. Tad nu sola, ka uzliks svecītes no saviem krājumiem, es jau dusmās vāros, vai nevarēja uzreiz piedāvāt, galu galā mēs baznīcai maksājam 100 Ls, vai tad par šo naudu nevar svecītes uzlikt! Tad sekoja 3 stundu relaksācija pie manikīres salonā, neatbildu uz telefona zvaniem un baudu procesu. Nu ko braucam mājās, pēdējo reizi vēl mācāmies valsi un atrakciju deju viesiem, kas sastāvēja no: "Pastum, pastum pietupies!", Makarenas, YMCA, Kaļinkas, Putniņu dejas. Vīriņš cītīgi mazgā mūsu auto, es gludinu ar mammas palīdzību kreklus, krāmēju mantas, kas būs vajadzīgas līdzi. Šķiet, ka viss gatavs un jāiet gulēt, nogurums dara savu, uztraukuma vēl joprojām nav un aizmiegu (Beidzot!). Plkst. 3:00 pamostos no panikas lēkmes, sirds dauzās kā negudra, sāku vairākas reizes skaitīt līdz simts un dziļi elpot, līdz atkal aizmiegu.
Piektdiena. Atveram abi acis un sakām, tā diena ir klāt! Atkal pilnīga miera pārņemta ieeju dušā, apēdu vienu biezpiena sieriņu, jo neko citu nevaru iedabūt iekšā, iedodu mīļumam buču, atvados un braucu pie friziera pucēties...Tur jau pilnā sparā frizē manu mammu un ierodas arī make-up speciāliste. Kad mamma ir pabeigta, tad ķeras klāt man, ietin ruļļus un liek stundu sēdēt zem karstā bunduļa, pa vidu sāk likt arī make- up. Sapucē arī manu māsu. Beigās esmu palikusi frizētavā viena, kur mani visu laiku pucē... laiks iet un iet, mamma jau satraukumā zvana, kur esmu, bet es nesatraucos, jo zinu, ka neko nokavēt nevaru, bez manis jau nesāks! Tad tieku aizvizināt mājās, kur mani jau gaida operators un satrauktā mamma. Atnāk kaimiņiene un palīdz man iekļūt kleitā, operators un fotogrāfs tik filmē un bildē, bet es mierīga sēžu un gaidu.
Nu tātad mierīga sēžu un gaidu, līdz dzirdu, ka pa ielu nāk vesels bars skandinādami katlu vākus ar vārdiem: "Precinieki nāk!" Izpirkšanas procedūra bija ļoti īsa, mamma ātri mani atdeva... Samīļoju savu mīļumu, piespraudu piespraudes, izdzērām manu pēdējo brīvības malku (šampanieti, ko saņēmu vecmeitu ballītē), uztaisījām ātru foto, kas bija paredzēts, kā dāvana viesiem (šis bija galvenais iemesls, kāpēc bija jāmāna mācītājs). Dzirdam, ka pīpinādams brauc kāzu auto, liels bija mūsu pārsteigums, ka tas nebija mūsu AUDI, bet gan liels melns BMW džips, jau pirmais pārsteigums no vedēju puses (un vīriņš iepriekšējā vakarā tā pucēja mūsu mašīnīti!). Iesēdāmies mašīna, es ļoti uzmanīgi, lai nesaburzītu kleitu, un braucam uz baznīcu, pie sakristejas ātri izkāpj vedēji un līgavainis, es slēpdamās apbraucu vēl vienu riņķi, lai mācītājs neredzētu (zinu, ka tā nav kristīgi), ka atbraucām kopā. Beidzot varēju kāpt no mašīnas ārā un ieķerties tētim elkonī, nevaru saprast, kurā pusē jāstājas, mācītājs nepateica, beigās kā līgava nostājos kreisajā pusē... Iznāk pie durvīm zvaniķis un mums saka, kad nozvanīšu zvanu vēl nenāciet, kad sāks skanēt mūzika vēl nenāciet, nāciet tikai tad, kad sāks dziedāt... neko nezinu par to, ka kāds dziedās...
...skan zvani, skan mūzika... un enģeļa balss sāk dziedāt "Panis Angelicus" - skaistāko un manu mīļāko melodiju....atkal jau pārsteigums...paskatos uz draudzenēm... un acis aizmiglojās, asaras, mīļotais vīrietis...ziedi, altāris...ceremonija tik skaista.... mūsu solījums... jā vārds... un esam vīrs un sieva...parakstos savā jaunajā uzvārdā gari, vīramāte noelšas, kāpēc visu garo, mācītājs izmet jociņu, ka vismaz fotogrāfs paspēs kārtīgi nobildēt!
Tālāk tikai asaras un ziedi, neizmērojama laime un prieks.
Tālāk nododamies pilnīgi vedēju rokās, pirmais pieturas punkts bija Jaunmoku pils, kurā mūs sagaidīja pilskundze, veda mūs skandināt lielo pils zvanu, klausīties putnu dziesmas, novēlēja mums pašiem vīt savu ģimenes ligzdiņu, vīriņš pūta tauri, zāģējām baļķi (grūti bija), kalām savu laimes monētu un tad kāpām pils tornī rakstīt viens otram solījumus, ko aizzīmogojām un atvērsim viena gada kāzu jubilejā. Tad devāmies lejā pie viesiem, kur dzērām šampanieti, mazas uzkodas un pirmā deja, tiesa ne vēl mūsu valsis, bet "Ēdelveiss", pēc tam fotogrāfēšanās sesija. Viesi pēc tam devās jau uz Smuku muižu, bet mēs ar vedējiem uz Jaunpils pili (Atkal pārsteigums, jo bijām nolēmuši, ka šo pili nē, pārāk dārgi). Šajā pilī mūs sagaidīja fantastiska sieviete, kas mums lika veikt vēl daudz un dažādas izdarības: sasist māla kausu, salauzt zariņu sīkos gabaliņos, lai aizgaiņātu visas sliktās lietas, kas mums vienam otrā nepatīk, puiši jāja ar koka zirdziņiem, tad mūs sēdināja lielos karaļa cienīgos krēslos, kur man tika iemācīts bauslis, ko es varu pielietot jebkurā brīdi, lai dabūtu kāroto no sava vīriņa: "Ir bauslis svēts un brīvs, man ir pasaulē labākais vīrs!". Tālāk mūsu ceļš veda uz vīna pagrabu pie ieročiem, kur vīru iesvētīja par Jaunpils bruņinieku, un tas viss noslēdzās ar lielgabala izšaušanu, būkšķis bija pamatīgs. Atkal foto, video...un dodamies pie saviem viesiem.
Mūs sagaida no viesiem izveidota aleja un viņi pūš pār mums ziepju burbuļus, man jāizkaisa dažās saujas sāls, bet mīļumam jāizlej ūdens un jānoslauka durvju priekša, aicinām viesus pie galda, izsalkums mežonīgs, jo visu dienu nav ēsts, bet nevar normāli paēst, jo kā viens kumoss mutē, tā tikai tosti, tosti, rūgts, rūgts...Es pa kluso gandrīz zem galda visu laiku riju, jo nu tik ļoti gribējās ēst.
Protams bija vecāku uzrunas, visi gandrīz apraudājās, kad mana mamma teica runu, nemaz nezināju, ka viņa TĀ var! Tad vīramāte bija sagatavojusi interesantu pārsteigumu, es saņēmu kastīti, kurā bija dažādas viņas saglabātas vīra mīļlietiņas, pirmais krekliņš, mīļākais džemperītis, vasaras cepurīte un kombinzons, sakrāti košļājamo gumiju papīriņi, gumijas zaķītis, mašīnīte un skolas laika diktāts...
Nākamais runu teica mans tētis, kurš bija saglabājis konjaku, ko mīļums viņam pirmo reizi, ciemos braucot uzdāvināja, tas tika ieliets lielā kausā, no kura katrs padzērās un iepazīstināja ar sevi. Bija labi nostāvējies!
Tad sekoja mūsu valsis, ko nedaudz traucēja izpildīt skaisti mana šlepe, jo Jaunmoku pilī tā man saplīsa un visu atlikušo vakaru vilkās pa zemi, nevarēja uzspraust, bet tas viss bija sīkums..
Pēc tam bija atrakcija ar mūsu iestudēto deju par ko jau rakstīju, mēs rādījām priekšā un visi pārējie atkārtoja, fantastiski publikas iekustināšanai, nolēkājos zaļa un galīgi aizelsusies.
Pirms mičošanas parādīja viesiem mūsu filmu par to kā mēs iepazināmies, protams, tā bija tāda nenopietna parodija, visi bija nosmējušies līki ar asarām acīs, vedējtēvs bija pastrādājis vienkārši ģeniāli!
Tā kaut kā vakars nenormāli ātri gāja uz priekšu, kas attapos, ka jau mičošana, mūs izveda laukā un visur bija saliktas lāpas un svecītes, tik skaisti... šūpoles (no kurām jautri no sākuma izkritām atmuguriski, labi ka daudzi to neredzēja), nebija mums jaunais pāris, bet skanēja Prāta vētras dziesma, kas mūsu ielūgumos, tā tika spēlēta uz saksofona. Vecāki mūs pašūpoja, krustvecāki arī , vīrs noņēma man plīvuriņu, ko nodeva glabāt mammai un uzlika sievas lakatiņu, vīriņš saņēma salmu platmali.
Pēc mičošanas bija vēl viens pārsteigums, viesi laida gaisā brīnumlaternas, lielos gaismas lukturus...un tad gājām atpakaļ uz zāli, kur mūs sagaidīja, atkal pārsteigums, Ieva Kerēvica - fantastiska džeza dziedātāja, kas veltīja mums īsu koncertu, iesākot to ar manu mīļāko dziesmu ar vārdiem: "Aizved mani uz Slīteres siliem, tad kad sila purenes zied, aizved mani es lūdzos un prasu, bet tu brīnies un pieri rauc, es tev liekos kā meitene maza, kurai aplam daudz vaļas ļauts..."
Pēc tam līgavas pušķa un kājas lentas mešana...
Tad brīnumgardā torte, kas nebija trekna, bet garšoja kā īsta lauku torte. Un tad dejas, dejas, dejas līdz pagurumam.
Kaut kad naktī gājām gulēt, numuriņā vedēji mums bija atstājuši mīļlācīšus , vienu brūnu, otru pelēku un mīļu, jo mīļu vēstulīti... kas sekoja tālāk jau man vairs nav jāraksta, vai ne?
Rīts sākās ar modināšu, kur mums spēlēja pūtēji, mēs gan ar vīru jau sen bijām pamodušies, un sagaidījām modinātājus sēdus dīvānā, ko viņi iztulkoja, ka mēs esam gulējuši kā īsti bruņinieki.
Tad sekoja brokastis, vecāku un vedēju apdāvināšana, katrai ģimenei uzdāvinājām jau gatavu bildīti no mūsu kāzām un tad izsaiņojām paši savas dāvaniņas.
Pēc tam visi gāja uz pirtiņu pērties, baudīt fantastiski jauko laiku, kas abas dienas bija kā Dieva svētība!
Tāda bija mūsu laimes un skaistas ģimenes tapšanas diena!
Pievienot komentāru
Vēl joprojām atmiņas tik skaidras, it kā tas būtu bijis vakar....
Sākšu ar nedēļu pirms kāzām:
Pirmdiena.
Abi ar tad vēl topošo vīriņu vēl kūlāmies pa māju un veikaliem, nevarējām saprast, kad labāk braukt pie maniem vecākiem - šodien vai rīt. Man nākamajā dienā jābūt pie friziera griezt un krāsot matus, tāpēc vēlu vakarā tomēr nolemjam braukt šodien, lai no rīta steigā neko neaizmirstu. Ārprāts, cik daudz to mantu vajadzēja līdzi!!! Visas galvenās lietas paņemtas, cerībā, ka nekas nav atstāts un aidā, braucam uz manas dzimtas mājām, pa ceļam vēl Statoil - karstais suns un latte, tad mājas un jāiet gulēt, taču miegs nevienā acī, laukā taču pilnmēness sācies... uztraukuma nav.
Otrdiena.
Abi dodamies pie manas frizieres griezt matus, vīriņam nogrieza perfekti, nu ļoti patika. Saprotu, ka tās Rīgas frizieres vienmēr manu mīļumu ir tikai izķēmojušas. Tad tieku safrizēta es un dodamies mājās palīdzēt mammai cept saldos riekstiņus! Pa dienas vidu vēl paspējām aizbraukt nopirkt vedējiem dāvanu - dāvanu karti uz SPA centru. Vakarā mums bija tikšanās ar mācītāju, pārrunājām ceremonijas gaitu un mācītājs mums liek izvēlēties vai gribam kopā iet baznīcā, vai lai mani ved tēvs. Es saku, ka vedīs tētis, un mācītājs nolemj, ka tādā gadījumā mums pirmo reizi jāsatiekas baznīcā, mēs mājam ar galvu, ka piekrītam, bet es skaidri zinu, ka tiek plānota mana izpirkšana, tāpēc būs jāmāna mācītājs un visi citi. Tad mācītājs iedod telefona numuru tantei, kas dekorē baznīcu, lai mēs visu sarunājam, cik zinu tante bargs un strikts savos uzskatos. Izeju no sakristejas un uzreiz metos pie telefona zvanīt tantei, izklausās jau dikti sakarīga, visi laiku atkārto, ka mūsu kāzas, lai darām kā gribam, taču līdz ko ieminos par to, ka man vedēju mazie dvīņi kaisīs ziedlapiņas ejot iekšā baznīcā, tā atskan dikti strikts nē, paklāju, kas atritināts svētajā ritulī nedrīkst smērēt un pa to vispār drīkst iet tikai mācītājs un līgava, nu labi, ka nē, tad nē, rūgti jāsamierinās. Tad prasu par svecītēm, bija doma gar paklāja malu izkārtot svecītes stikla trauciņos, bet atkal nē, kad viesi dosies mūs sveikt, tad būs īsti mežoņi un visu izspārdīs pa zemi, ja nu vienīgi tās svecītes var izlikt ceremonijas sākumā, bet viņa ceremonijas vidū tā novāks. Nolemju, ka man nevajag, lai kaut kāds tante, kad sakām viens otram solījumu sāk vazāties pa baznīcas vidu vācot svecītes. Tad nonākam pie varianta, ka liekam eglīšu svecītes uz solu galiem, bet arī tad viņai vajag īpašu vācu ražojumu, kam nav apaļie gali, lai atbilst diametrs, utt. Viņa laikam nekad neko nebija dzirdējusi par svecīšu iekausēšanu svečturī. Beigās sarunājam, ka tiksimies ceturtdien, es aizvedīšu viņai puķes un sveces. Abi ar Andri braucam mājās un ejam gulēt. Uztraukums atkal nav, bet arī miegs nenāk, ak tas pilnmēness.
Trešdiena.
Ar mammu atkal cepam riekstiņus, daudz, daudz, daudz....Vakara pusē aizbraucam uz "Lāčiem" nopirkt grauzdiņus un pie vīriņa vecākiem saplūkt margrietiņas. Mierīga diena, atkal pilnīgs miers un bezmiegs...
Ceturtdiena.
Agrs rīts, braucam uz tirgu pēc puķēm, nopērku veselu kalnu ar fantastiski skaistām dzeltenām gladiolām, meklēju tās sasodītās svecītes, bet, ticiet man, nav viegls uzdevums vasaras vidū nopirkt Ziemassvētku eglīšu svecītes. Beigās dikti priecīga atrodu un nopriecājos par to, ka tām ir gludas apakšas. Braucam ātri uz mājām, kur nogriežu visu plīvurpuķi, paņemam margrietiņas un braucām uz baznīcu. Tante mūs sagaida, saliekam ziedus spaiņos, mīļumam pēkšņi jāaizskrien uz mājām, atdot vedējtēvam alkoholu, ko vest uz svinību vietu, es palieku ar tanti viena baznīcā, kur pusstundu klausījos pa to, kā Jēzus mūs mīl. Labi, nebija jau tik traki, vienkārši aprunājāmies par ticības lietām! Kronis visam, izrādās svecītes ir par šauru, neder baznīcas svečturos, nav īstās. Atbrauc Imants un paņemu no tantes vienu baznīcas svecīti (kas OBLIGĀTI jāatved atpakaļ!), lai varētu salīdzināt to pareizo diametru un atkal braucu uz tirgu, atrodu svecītes, taču dzeltenas, man pašai liekas, ka nekāda vaina, skaisti izskatīsies kopā ar margrietiņu dzeltenajiem vidiņiem, bet tante ieraudzījis dzeltenās svecītes novaidas un ir kategoriski pret, jābūt baltām. Tad nu sola, ka uzliks svecītes no saviem krājumiem, es jau dusmās vāros, vai nevarēja uzreiz piedāvāt, galu galā mēs baznīcai maksājam 100 Ls, vai tad par šo naudu nevar svecītes uzlikt! Tad sekoja 3 stundu relaksācija pie manikīres salonā, neatbildu uz telefona zvaniem un baudu procesu. Nu ko braucam mājās, pēdējo reizi vēl mācāmies valsi un atrakciju deju viesiem, kas sastāvēja no: "Pastum, pastum pietupies!", Makarenas, YMCA, Kaļinkas, Putniņu dejas. Vīriņš cītīgi mazgā mūsu auto, es gludinu ar mammas palīdzību kreklus, krāmēju mantas, kas būs vajadzīgas līdzi. Šķiet, ka viss gatavs un jāiet gulēt, nogurums dara savu, uztraukuma vēl joprojām nav un aizmiegu (Beidzot!). Plkst. 3:00 pamostos no panikas lēkmes, sirds dauzās kā negudra, sāku vairākas reizes skaitīt līdz simts un dziļi elpot, līdz atkal aizmiegu.
Piektdiena. Atveram abi acis un sakām, tā diena ir klāt! Atkal pilnīga miera pārņemta ieeju dušā, apēdu vienu biezpiena sieriņu, jo neko citu nevaru iedabūt iekšā, iedodu mīļumam buču, atvados un braucu pie friziera pucēties...Tur jau pilnā sparā frizē manu mammu un ierodas arī make-up speciāliste. Kad mamma ir pabeigta, tad ķeras klāt man, ietin ruļļus un liek stundu sēdēt zem karstā bunduļa, pa vidu sāk likt arī make- up. Sapucē arī manu māsu. Beigās esmu palikusi frizētavā viena, kur mani visu laiku pucē... laiks iet un iet, mamma jau satraukumā zvana, kur esmu, bet es nesatraucos, jo zinu, ka neko nokavēt nevaru, bez manis jau nesāks! Tad tieku aizvizināt mājās, kur mani jau gaida operators un satrauktā mamma. Atnāk kaimiņiene un palīdz man iekļūt kleitā, operators un fotogrāfs tik filmē un bildē, bet es mierīga sēžu un gaidu.
Nu tātad mierīga sēžu un gaidu, līdz dzirdu, ka pa ielu nāk vesels bars skandinādami katlu vākus ar vārdiem: "Precinieki nāk!" Izpirkšanas procedūra bija ļoti īsa, mamma ātri mani atdeva... Samīļoju savu mīļumu, piespraudu piespraudes, izdzērām manu pēdējo brīvības malku (šampanieti, ko saņēmu vecmeitu ballītē), uztaisījām ātru foto, kas bija paredzēts, kā dāvana viesiem (šis bija galvenais iemesls, kāpēc bija jāmāna mācītājs). Dzirdam, ka pīpinādams brauc kāzu auto, liels bija mūsu pārsteigums, ka tas nebija mūsu AUDI, bet gan liels melns BMW džips, jau pirmais pārsteigums no vedēju puses (un vīriņš iepriekšējā vakarā tā pucēja mūsu mašīnīti!). Iesēdāmies mašīna, es ļoti uzmanīgi, lai nesaburzītu kleitu, un braucam uz baznīcu, pie sakristejas ātri izkāpj vedēji un līgavainis, es slēpdamās apbraucu vēl vienu riņķi, lai mācītājs neredzētu (zinu, ka tā nav kristīgi), ka atbraucām kopā. Beidzot varēju kāpt no mašīnas ārā un ieķerties tētim elkonī, nevaru saprast, kurā pusē jāstājas, mācītājs nepateica, beigās kā līgava nostājos kreisajā pusē... Iznāk pie durvīm zvaniķis un mums saka, kad nozvanīšu zvanu vēl nenāciet, kad sāks skanēt mūzika vēl nenāciet, nāciet tikai tad, kad sāks dziedāt... neko nezinu par to, ka kāds dziedās...
...skan zvani, skan mūzika... un enģeļa balss sāk dziedāt "Panis Angelicus" - skaistāko un manu mīļāko melodiju....atkal jau pārsteigums...paskatos uz draudzenēm... un acis aizmiglojās, asaras, mīļotais vīrietis...ziedi, altāris...ceremonija tik skaista.... mūsu solījums... jā vārds... un esam vīrs un sieva...parakstos savā jaunajā uzvārdā gari, vīramāte noelšas, kāpēc visu garo, mācītājs izmet jociņu, ka vismaz fotogrāfs paspēs kārtīgi nobildēt!
Tālāk tikai asaras un ziedi, neizmērojama laime un prieks.
Tālāk nododamies pilnīgi vedēju rokās, pirmais pieturas punkts bija Jaunmoku pils, kurā mūs sagaidīja pilskundze, veda mūs skandināt lielo pils zvanu, klausīties putnu dziesmas, novēlēja mums pašiem vīt savu ģimenes ligzdiņu, vīriņš pūta tauri, zāģējām baļķi (grūti bija), kalām savu laimes monētu un tad kāpām pils tornī rakstīt viens otram solījumus, ko aizzīmogojām un atvērsim viena gada kāzu jubilejā. Tad devāmies lejā pie viesiem, kur dzērām šampanieti, mazas uzkodas un pirmā deja, tiesa ne vēl mūsu valsis, bet "Ēdelveiss", pēc tam fotogrāfēšanās sesija. Viesi pēc tam devās jau uz Smuku muižu, bet mēs ar vedējiem uz Jaunpils pili (Atkal pārsteigums, jo bijām nolēmuši, ka šo pili nē, pārāk dārgi). Šajā pilī mūs sagaidīja fantastiska sieviete, kas mums lika veikt vēl daudz un dažādas izdarības: sasist māla kausu, salauzt zariņu sīkos gabaliņos, lai aizgaiņātu visas sliktās lietas, kas mums vienam otrā nepatīk, puiši jāja ar koka zirdziņiem, tad mūs sēdināja lielos karaļa cienīgos krēslos, kur man tika iemācīts bauslis, ko es varu pielietot jebkurā brīdi, lai dabūtu kāroto no sava vīriņa: "Ir bauslis svēts un brīvs, man ir pasaulē labākais vīrs!". Tālāk mūsu ceļš veda uz vīna pagrabu pie ieročiem, kur vīru iesvētīja par Jaunpils bruņinieku, un tas viss noslēdzās ar lielgabala izšaušanu, būkšķis bija pamatīgs. Atkal foto, video...un dodamies pie saviem viesiem.
Mūs sagaida no viesiem izveidota aleja un viņi pūš pār mums ziepju burbuļus, man jāizkaisa dažās saujas sāls, bet mīļumam jāizlej ūdens un jānoslauka durvju priekša, aicinām viesus pie galda, izsalkums mežonīgs, jo visu dienu nav ēsts, bet nevar normāli paēst, jo kā viens kumoss mutē, tā tikai tosti, tosti, rūgts, rūgts...Es pa kluso gandrīz zem galda visu laiku riju, jo nu tik ļoti gribējās ēst.
Protams bija vecāku uzrunas, visi gandrīz apraudājās, kad mana mamma teica runu, nemaz nezināju, ka viņa TĀ var! Tad vīramāte bija sagatavojusi interesantu pārsteigumu, es saņēmu kastīti, kurā bija dažādas viņas saglabātas vīra mīļlietiņas, pirmais krekliņš, mīļākais džemperītis, vasaras cepurīte un kombinzons, sakrāti košļājamo gumiju papīriņi, gumijas zaķītis, mašīnīte un skolas laika diktāts...
Nākamais runu teica mans tētis, kurš bija saglabājis konjaku, ko mīļums viņam pirmo reizi, ciemos braucot uzdāvināja, tas tika ieliets lielā kausā, no kura katrs padzērās un iepazīstināja ar sevi. Bija labi nostāvējies!
Tad sekoja mūsu valsis, ko nedaudz traucēja izpildīt skaisti mana šlepe, jo Jaunmoku pilī tā man saplīsa un visu atlikušo vakaru vilkās pa zemi, nevarēja uzspraust, bet tas viss bija sīkums..
Pēc tam bija atrakcija ar mūsu iestudēto deju par ko jau rakstīju, mēs rādījām priekšā un visi pārējie atkārtoja, fantastiski publikas iekustināšanai, nolēkājos zaļa un galīgi aizelsusies.
Pirms mičošanas parādīja viesiem mūsu filmu par to kā mēs iepazināmies, protams, tā bija tāda nenopietna parodija, visi bija nosmējušies līki ar asarām acīs, vedējtēvs bija pastrādājis vienkārši ģeniāli!
Tā kaut kā vakars nenormāli ātri gāja uz priekšu, kas attapos, ka jau mičošana, mūs izveda laukā un visur bija saliktas lāpas un svecītes, tik skaisti... šūpoles (no kurām jautri no sākuma izkritām atmuguriski, labi ka daudzi to neredzēja), nebija mums jaunais pāris, bet skanēja Prāta vētras dziesma, kas mūsu ielūgumos, tā tika spēlēta uz saksofona. Vecāki mūs pašūpoja, krustvecāki arī , vīrs noņēma man plīvuriņu, ko nodeva glabāt mammai un uzlika sievas lakatiņu, vīriņš saņēma salmu platmali.
Pēc mičošanas bija vēl viens pārsteigums, viesi laida gaisā brīnumlaternas, lielos gaismas lukturus...un tad gājām atpakaļ uz zāli, kur mūs sagaidīja, atkal pārsteigums, Ieva Kerēvica - fantastiska džeza dziedātāja, kas veltīja mums īsu koncertu, iesākot to ar manu mīļāko dziesmu ar vārdiem: "Aizved mani uz Slīteres siliem, tad kad sila purenes zied, aizved mani es lūdzos un prasu, bet tu brīnies un pieri rauc, es tev liekos kā meitene maza, kurai aplam daudz vaļas ļauts..."
Pēc tam līgavas pušķa un kājas lentas mešana...
Tad brīnumgardā torte, kas nebija trekna, bet garšoja kā īsta lauku torte. Un tad dejas, dejas, dejas līdz pagurumam.
Kaut kad naktī gājām gulēt, numuriņā vedēji mums bija atstājuši mīļlācīšus , vienu brūnu, otru pelēku un mīļu, jo mīļu vēstulīti... kas sekoja tālāk jau man vairs nav jāraksta, vai ne?
Rīts sākās ar modināšu, kur mums spēlēja pūtēji, mēs gan ar vīru jau sen bijām pamodušies, un sagaidījām modinātājus sēdus dīvānā, ko viņi iztulkoja, ka mēs esam gulējuši kā īsti bruņinieki.
Tad sekoja brokastis, vecāku un vedēju apdāvināšana, katrai ģimenei uzdāvinājām jau gatavu bildīti no mūsu kāzām un tad izsaiņojām paši savas dāvaniņas.
Pēc tam visi gāja uz pirtiņu pērties, baudīt fantastiski jauko laiku, kas abas dienas bija kā Dieva svētība!
Tāda bija mūsu laimes un skaistas ģimenes tapšanas diena!
Pievienot komentāru
| Pievienot komentāru: | * obligāti jāaizpilda |
