 |
2u4fun Kaspars
Pakalpojumi:Dzīvā mūzika svinībās? To spēs novērtēt tikai tie, kas to piedzīvojuši. Karbonāde var būt atdzisusi un galda meiča neizgulējusies, bet, ja nav dzīvā mūzika - TĀS NAV VIESĪBAS! Muzikants ir tas, kas silda sirdi ar galda dziesmām un spēlē tā, ka pat vecs un klibs nevar nosēdēt, bet griežas dancī. Ja Jums ir vistrakākās idejas, kādam vajadzētu būt lustīgam vakaram, es nākšu Jums palīgā ar savu padomu, pieredzi un prasmi tās realizēt. Jubilāra sumināšana ar kopdziesmu, jaunā pāra sagaidīšana pie goda vārtiem, pirmais valsis vedēju izvēlēts, trakas dejas, mičošanas un guldināšanas dziesmas, ļembasts līdz rīta gaismai, un, visbeidzot, jaunā pāra modināšana, – tas viss būs pats labākais, ko sirds var vēlēties, un ko piepildīs Jūsu padevīgs kalps, balstoties ilggadīgā pieredzē un izglītībā. Pat, ja Jums nav vedēju vai vakara vadītāja, viņa trūkumu neizjutīsiet – rotaļas un tosti, iepazīšanās spēles un anekdotes, - tas viss pildīs Jūsu vakara noskaņu. Un galda dziesmas... Vai esat pavaicājuši savām vecmammām ko nozīmē vakara garumā akordeona pavadībā izdziedāt jaunības dienu ziņģes, līdz balss aizkrīt? Tad uzprasiet!Parasti strādāju viens, jo šodien lielu orķestri maz kurš var atļauties. Dejas pavadu ar sintezatoru, balsi un reizēm pa kādai mutes harmonikas starpspēlei – tas viss būs kā pilnskanīgs orķestris, ar to priekšrocību, ka mūzika var būt arī klusināta, ja telpa ir neliela. Profesionāla apskaņošanas aparatūra ļauj deju mūzikai skanēt arī āra apstākļos. Akordeons ir mans akustiskais palīgs galda dziesmām un rotaļām. Dažos teikumos par sevi. Mani sauc Kaspars Kārkliņš. Esmu dzimis 1966. gada septembrī Rīgā. Augtāko izglītību ieguvu Latvijas Mūzikas akadēmijā - 1992. gadā bakalaura, bet1994. gadā maģistra grādu. 1991. gadā papildizglītojos Dalasā, ASV. 1991. gadā kļuvu par Jurjānu Andreja starptautiskā jauno izpildītājmākslinieku konkursa 1. prēmijas laureātu. Kopš 1989. gada līdz pat šim brīdim esmu Latvijas Nacionālās operas simfoniskā orķestra trombonu grupas mūziķis. Ar latviešu šlāgermūziku esmu aizrāvies jau kopš studiju laikiem, kad uzreiz pēc dienesta Padomju armijā 1997. gada rudenī trīs apņēmības un azarta pilni studenti, nodibinājām savu šlāgerblici, lai piepelnītos pa ballītēm, kāzām un citiem godiem. Vēlāk, papildus tam pa sestdienām, muzicēju ballītēs ar nosaukumu "Tem, kam pāri trīsdesmit", kas notika kultūras namā "Draudzība" Sarkandaugavā. Vēlāk, attīstoties sintezatoriem, sāku jau muzicēt vienatnē. Vēl pieminēšanas vērta ir muzicēšana un dziedāšana atpūtas centra "LIDO" alus pagrabā, pūtēju ansambļa "Promināde" satāvā. Un kurš gan nebūs dzirdējis par grandiozo līgošanu Zosēnos, kas Jāņu naktī pulcē kopā iespaidīgu skaitu jāņabērnu. Tāpat izdaudzinātā līgošana Latgales "Skudru Grebežu" kalnā, kur akordeona pavadībā lotgoļīšu dzīsma skan īpaši spēcīgi. Savu aizraušanos neesmu pametis līdz pat šim brīdim, jo tā ir neizsmeļama enerģija, ko gūstu no dejot un dziedāt gribētājiem. Tas ir milzīgs azarts, kad tu spēj izkustināt pat visnīgrāko publiku, kas līdz tam domājās nemākam dejot, un dziesmās izvēdināt plaušas tādiem, kas bijuši bez muzikālās dzirdes, jeb, kā tautā saka "dziedamās rīkles". Ko lai vēl pastāstu par sevi? Es domāju, ka labāk pastāstīs tie, kas mani dzirdējuši un redzējuši. Un kāpēc, lai Jūs nebūtu starp viņiem? :) |
|
